Mingi rištīng ka u’m umbi; pigā-tagā mīelstõ vāldiž.
Kāds cilvēks arī ir jucis; gandrīz bez prāta.

Lapst at umbizt – ä’b kūldõt.
Bērni ir spītīgi – neklausa.

Ta umīț siedā i’z tīeda.
Viņš taču to nezināja.

Tämpõ ta umīțõgid i’z tu’l.
Šodien viņš tomēr neatnāca.

U’mmi u’m mi’n eņtš.
Savs ir manis paša.

Se sǭb tä’m u’mmizõks.
Tas kļūst par viņa [īpašumu].

U’mmistõks u’m se, mis u’m mi’n eņtš.
Īpašums ir tas, kas ir mans paša.

Ma u’mmit si’nnõn kītiz, bet sa i’zt kūl.
Es taču tev teicu, bet tu neklausījies.

Lǭja u’mmiznikā ētiz kuolm vȭrta.
Laivas īpašnieks meta trīs tīklus.

Ni vȯ’ļ u’mmõtigid õigi sīlda.
Nu tomēr bija īsts tilts.

Ma’g u’m umštõn.
Vēders ir aizcietējis.

Umžlānga vȯ’ļ vērbikštõt lānga, umbõltõb lānga, pīenti lānga; lināst vērbikštõt ja pie’rrõ kīerdõt ve’l kǭ’dõ kīerõ.
Diegs šūšanai bija vērpta dzija, šūšanas diegs, smalks diegs; no liniem vērpts un pēc tam šķetināts vēl divās šķeterēs.