Ne’i ki’bḑi ne’i ku zäp.
Tik rūgts kā žults. > kǭraz

Ne’i ki’bḑi ne’i ku sinep, kitāb kurkõ.
Tik sīvs kā sinepes, dedzina kaklu.

Mi’nnõn u’m ki’bḑi.
Man sāp.

Tä’mmõn vȯ’ļ ne’i ki’bḑi, ku ta kīskiz eņtš ibūkši.
Viņam tā sāpēja, ka viņš plēsa savus matus.

Ku u’m kațki, ki’bžõb, pȯdūb
Kad ir brūce, smeldz, sāp.

Kidūb lešti.
Ķidā butes.

Kidīņțõb ne’i, ku siļki rakāndõb.
Ķidā tā, kad siļķēm ņem ārā iekšas.

Kōva kidūd mǭ si’zzõl!
Aproc zivju ķidas zemē!

Jǭ’tõb vȯ’ltõ, zaftõ, la’z võtāg, viedāg kīebiz ulzõ.
Dzesē alu, ievārījumu, lai izņem, izvelk karstumu ārā.

Kīebi võib vȱlda mingi vīžkimdõ grǭdõ.
Karsts var būt kādi piecdesmit grādi.

Mi’nnõn u’m kīebi.
Man ir karsts.

Kīeta kie’ddõrtõb, mits kȭrdali ta u’m, mits kõrdõ at ī’dsku’bsõ.
Virves vērpj, cik stiegrotas tās ir, tik stiegru ir kopā.

Na’ggõrd kīebõd pī’emdõks.
Kartupeļi savārās mīksti.

Padā kīeb.
Katls vārās.

Kīela u’m je’dsõ.
Pulkstenis steidzas.

Kīela īeb tagān.
Pulkstenis atpaliek.

Mits u’m kīela?
Cik ir pulkstenis?

Kīela pī’lõb.
Pulkstenis stāv.

Mis kīelaāigal?
Cikos?

Mi’n vanātǭți vȯ’ļ kīelamīez.
Mans vectēvs bija zvaniķis.

Tä’mmõn kīeldandõks u’m.
Viņam ir talants uz valodām.

Izā kīeldiz lǟ’dõ.
Tēvs aizliedza iet.

Ne kīeldizt võttõ uskõ vastõ.
Viņi atteicās pieņemt ticību.

Se mõtsā u’m kīeltõks allõ.
Tas mežs ir zem lieguma.

E’ḑḑizt kīedõdõn vȯ’ļ ī’tiz kīer, ta’ggizt kīedõdõn tegīž tuoistiz kīer.
Priekšējām virvēm bija vienā virzienā vijums, aizmugurējām virvēm atkal otrā virzienā vijums.

Kīerõd lekštõ si’zzõlpē’ḑõn vadā sū pūol ja vadā tībõd jūsõ ve’l vȯ’ļtõ īerõd.
Vijumi gāja iekšā vada mutes pusē un pie vada spārniem vēl bija ieres.

Mits kīerdõ attõ ku’bsõ.
Vairāki vijumi ir kopā.

Ma sai kierdiz tīet.
Es saņēmu steidzamu ziņu.

Kierdi ta võib vȱlda tīe pǟlõ, kierdid sūormõd.
Žigls viņš var būt darbā, veikli pirksti.

Ma īeb tagān, ku ma ä’b ūo ne’i kierdi.
Es palieku iepakaļ, es neesmu tik žigls.

Neitški kierdõ jūokšiz kuodāj.
Meitene žigli skrēja uz mājām.

Ta mittõ midēgõst i’z tī’e, set kīerliz munt siegās.
Viņš nekā nedarīja, tikai grozījās citu pulkā.

Ta kīeriz eņtš sīlmad jarā
Viņš aizgrieza savas acis projām.

Lānga kīerõb ku’bbõ.
Dziju satin kopā.

Ta ko’gtiz, kui tā’giž bro’utšiji ja kui kīeriji.
Viņš mēģināja, kā [auto] brauc atpakaļ un kā pagriežas.

Jo’ug tī’eb kīerõmidi.
Upe met līkumus.

Ta kīertõb daņtšõ.
Viņš griež danci.

Sūr kūoršnõg allõ jegās tū’rsõ vȯ’ļ kīetõbkūož.
Zem lielā skursteņa katrā stūrī bija vārāmā vieta.

Vanā andõn polākõn kieudleņtšõks.
Vecais sadevis puisim ar virves cilpu.

Kīeta kie’ddõrtõb, mits kȭrdali ta u’m, mits kõrdõ at ī’dsku’bsõ.
Virvi vērpj, cik vijumos tā ir, cik vijumu ir kopā.

Tä’mmõn lǟ’b jegā tīe kievāmstiz.
Viņam katrs darbs sokas viegli.

Ku u’m kie’v, si’z u’m kie’vtõmõst.
Ja ir klepus, tad ir jāklepo.

Kis tǟnda ki’ggõrtõb?
Kas viņu urda?

Kikkõn attõ kāndõkst.
Gailim ir pieši.

Pu’nni kik u’m (~ lōlab) katūks pǟl – se si’z u’m tu’lka’j.
Sarkans gailis ir (~ dzied) uz jumta – tas tad ir ugunsgrēks.

Kikīd kīrgastõbõd, līb mūdõsu’ggõ aigõ.
Gaiļi dzied, būs citāds laiks.

Kikīd at seļļi nemē pi’v, vāldad; lī’edõd kazābõd vie’d pǟl, ja ne ēdrõmõd kazābõd vie’d pǟl ī’ž, se jūr u’m vie’d sizāl.
Ūdensrozes ir tādas kā plauksta, baltas; lapas aug uz ūdens, un tie ziedi arī aug uz ūdens, tā sakne

Kikūb, pi’vtäudkõks võtāb ja sidāb vi’zzõ piškīz kušt.
Sien linus, ar sauju ņem un sasien mazu kušķi.

Mīez kikūb lōdan allõ.
Vīrs tup zem galda.

Ta lekš kikkõs je’ddõpē’ḑõn.
Viņš tupus, [rāpus] devās uz priekšu.

Ta kīkõrtõb kīkõrõks.
Viņš skatās ar tālskati.

Ta kīkšõb, ku tuoizõn lǟ’b ki’bḑõ.
Viņš steidzina, ka otram iet sūri.

Ma āndab eņtš pǟ kī’lõ.
Es lieku savu galvu ķīlā.

Ma ä’b tǭ, ku ta lǟ’b mi’n nītõ nī’emidi kaitsõm; si’z ma võtāb ne nī’emõd, ajāb eņtš taļļõ ja āndab tä’mmõn nī’emõd tā’giž set si’z, ku ta u’m maksõn i’ļ sīe; nī’emõd at kī’lõks võttõd ja ne nīe’mõd attõ kī’ldõb.
Es negribu, lai viņš iet manā pļavā govis ganīt; tad es paņemu tās govis, iedzenu savā kūtī un dodu viņam atpakaļ tās govis tikai tad, kad viņš par to samaksājis; govis ir paņemtas ķīlā un šīs govis ir izpērkamas no ķīlas.

Sīe lillõn u’m jõvā ki’l.
Šai stabulei ir laba skaņa.

Mä’ddõn u’m ki’l.
Mums ir gana.

Ki’l ta tulāb.
Gan viņš nāks.

Mingi kīla, seļļi vīļa.
Ko sēsi, to pļausi [~ Kāda sēja, tāda pļauja].

Muskāntõd kilāstõbõd eņtš instrumentõd ku’bbõ.
Muzikanti saskaņo savus instrumentus.

Kīlavakā pa’ņ kieudkõks ka’ggõlõ.
Sētuvi ar auklām uzkāra kaklā.

Kus pūdõ ra’dļõb, sǟ’l kīldõd pu’ddõbõd.
Kur koku cērt, tur skaidas lec.

Kīela ki’ldziņtõb.
Zvans džinkst.

Ta mūrdiz kilglū kațki.
Viņš salauza ribu.

Ānda tuoizõn pierz, sit ī’ž leb kilglūd.
Iedod otram pakaļu – dirs pats caur ribām.

Ta istīz uks kilgõ.
Viņš apsēdās blakus durvīm.

Istā mi’n jõ’vvõl kilgõl.
Sēdies man pie labā sāna.

Ta istāb mi’n kilgsõ.
Viņš sēž man blakus.

Pī’l mi’n kilgsõ!
Stāvi man blakus!

Ta magūb mi’n kilgsõ.
Viņš guļ man blakus.

Ta lekš jarā mi’n kilgstõ.
Viņš aizgāja projām no vietas, kas atrodas man blakus.

Stalte u’m kȭlbatõn jõvīst ki’llijiži sõņdi.
Stalte ir izmantojis labskanīgus vārdus.

Izā kīlab.
Tēvs sēj.

Ma kīliz.
Es sēju.

Ma kīlab ka’ggiŗi nurmõ, borkini dū’obõ.
Es sēju auzas laukā, burkānus dobē.

Ma kūliz ki’llõm loulõ.
Es dzirdēju skanam dziesmu.

Blek kilūb, ku tǟnda pieksāb, klopūb, dõ’ržtõb.
Skārds rīb, kad to dauza, klapē, tricina.

Ma u’m sǭnd kilmõ.
Es esmu apaukstējies [~ dabūjis aukstumu].

Kīlma pī’lõb.
Aukstums pieturas.

Kīlma ä’b vēļ lǟ’dõ je’ddõpē’ḑõn.
Aukstums neļauj iet tālāk.

Līb kilmõ.
Būs aukstums.

Uksõst tulāb kīlma.
No durvīm nāk aukstums.

Kīlmaks ä’b lǟ’ je’ddõpē’ḑõn.
Aukstumā neiet uz priekšu.

Mi’nnõn u’m kīlma.
Man ir auksts.

Āiga īeb kīlmaks.
Laiks kļūst auksts.

U’m ne’i kīlma, ku u’m dõ’ŗžõmõst.
Ir tik auksts, ka jādreb.

Kädūd ne’i je’n kīlmad ne’i ku mirīņõn.
Rokas ir tik aukstas kā mironim.

Kädūd, ne attõ kīlmad ne’i ku jeikabāld, ne’i ku jarā kilmõnd.
Rokas, tās ir tik aukstas kā ledusgabali, kā sasalušas.

Ku lǟ’b vie’d si’zzõl pie’zzõm, si’z u’m kīlma ne’i ku rōda; ku jūob, u’m kīlma ne’i ku jei.
Kad iet ūdenī mazgāties, tad [tas] ir auksts kā dzelzs; kad dzer, ir auksts kā ledus.

Ma u’m kīlmatõn ēņtšta.
Es esmu apsaldējies.

Alā kīlmat ēntšta!
Nesasalsti!

Lä’b kīlmatõb vi’zzõ, sǟ’l kuņštnikā tǟ’tõb nēḑi rūožidi.
Logs aizsalst, tur mākslinieks zīmē tās rozes.

Kīlmatõks vȯlks tä’m võttõn.
Sals būtu viņu paņēmis.

Mie’r kīlmab vi’zzõ.
Jūra aizsalst.

Mi’nnõn kīlmabõd kädūd.
Man salst rokas.

Ne nīe’mõd attõ kī’ldõb.
Šīs govis ir izpērkamas no ķīlas.

Kīļõ võib a’jjõ sizzõl, si’z lǭ’gõb kațki, ku attõ seļļizt pūd, mis ä’b lǭ’gõtõ.
Ķīli var dzīt iekšā, tad pārplīst, ja ir tādi koki, kas nepārskaldās.

Kīļ ka võib vȱlda sǟl, kus ajāmõst u’m sizzõl, la’z nustāg jo’vtõb kȭr ju i’lzõ jo’vtõb ki’vvõn.
Ķīlis var būt arī tur, kur jādzen iekšā, lai paceltu rokas dzirnavām maļamo akmeni augstāk.

Ajāb kīļ si’zzõl, la’z ta riktig pīlõg.
Iedzen ķīli, lai tas pareizi stāvētu.

Pǟgiņ kȭrdidi u’m, ku kīļ sadāb ulzõ.
Daudzreiz ir [tā], ka ķīlis izkrīt ārā.

Panāb kīļ va’izõ, la’z tēg īegõd kõzīzõks.
Ieliek ķīli starpā, lai jūs kļūtu nikni.

Kīļõn pǟlõ tu’lbõd va’dmõld.
Uz ķīļa nāk vadņi.

Jei kīļaztõb.
Ledus spīd.

Kīer jõvā kilg pǟl!
Pagriezies uz labajiem sāniem!

Sīe ažān at kakš kīlta.
Šai lietai ir divas puses.

Se ažā i’z lǟ’ õigizõ kūožõ, se lekš kiļgiztriekkõ.
Šī lieta neaizgāja uz pareizo vietu, tā aizgāja neceļos.

Ta magūb set kiļļizõl.
Viņš guļ tikai uz sāniem.

Ī’ds vakās u’m vȯnd kim kiļmõ.
Vienā vakā ir bijuši desmit sieki.

Kiļmõks āigiz ka jo’vḑi ja tie’rrõ.
Ar sieku mērīja arī miltus un graudus.

Kīļpõd ta ildīņ ētiz mie’rrõ tā’giž.
Mazās butes viņš tūlīt iemeta atpakaļ jūrā.

Lǟ’b kīļta.
Iet sāniski.

u’m kīļta, ī’d kilg pǟl.
Ir sāniski, uz vieniem sāniem.

Kolhoznikād lu’g u’m ka’zzõn kūdkȭrdalistiz, kolhoz ve’jmi – kimkȭrdalistiz.
Kolhoznieku skaits ir pieaudzis seškārtīgi, kolhoza nozveja – desmitkārtīgi.

Ma ei kimpõ, īeb ne’i ku vi’zzõ, ä’b sǭ vāldiņ.
Es nonācu ķezā, palieku tā kā iestrēdzis, netieku vaļā.

Ma panāb si’n kimpõ.
Es iedzenu tevi sprukās.

Ma ei si’nkõks kimpõ, mēg rīdļõm.
Es nonācu ar tevi nepatikšanās, mēs strīdamies.

Ta kīndab mǭdõ, tī’eb mǭ pī’emdõks.
Viņš ar zemi, padara zemi mīkstu.

Ta kīndab na’ggiri, ajāb dū’obõd i’lzõ.
Viņš rušina kartupeļus, apar vagas.

Mi’nnõn u’m ikš kindõdpǭr.
Man ir viens cimdu pāris.

Āigiz immõr kīndõrpū, se u’m kīndõr pitkit.
Mērīja [audumu] ap elkoni, tas ir elkoņa garumā.

Ma rabīz eņtš kīndõrbū jarā.
Es sasitu savu elkoni.

Ta lǟ’b ǭrastiz kinō.
Viņš reti iet uz kino.

Kīndõd knaššõ ēdrikšõbõd.
Nagi skaisti zied.

Mustā verm u’m kīndõd allõ.
Melna krāsa ir zem nagiem.

Sūrd kīndõd attõ ne’i ku kuļļõn.
Lieli nagi kā vanagam.

Ma u’m tä’m kīndõd va’isõ; sūormõd ne’i vizās ä’b pidāt.
Es esmu viņa nagos, pirksti tik stingri netur.

Ta pidāb sīnda eņtš kīndõdõks.
Viņš tur tevi savos nagos.

Sa ūod tikkiž eņtš kīndõdõks ku’bbõ kīskõn, mis si’nnõn u’m.
Tu esi visu ar saviem nagiem kopā sarausis, kas tev ir.

Ku lǟ’b ma’ggõm, si’z ä’b või räukõ, ku tu’ļļizt kīņḑõld kitābõd siļmi, tī’ebõd sīlman slikțõ.
Kad iet gulēt, tad nevar raudāt, jo karstas asaras dedzina acis, nodara acīm sliktu.

Kīņḑõld vīerõbõd.
Asaras rit.

Kīņḑõld jūokšõbõd nemē ilgõ lapsõn.
Asaras birst kā ronēnam.

Kīņḑõld jūokšõbõd ne’i ku õvā ve’ž, upāndõb kīņḑõld si’zzõl jarā.
Asaras tek kā strauta ūdens, noslīkst asarās.

A’ž mi’nnõn kīlmabõd kädūd ja tulāb tu’bbõ, si’z suormtutkāmõd pȯ’ddõbõd, si’z kīņḑõltõb, sūormõd kīņḑõltõbõd.
Ja man rokas salst un ienāku istabā, tad pirkstu gali sāp, tad smeldz, pirksti smeldz.

Mǭdõ kipīļtiz lä’bḑõks pa rǭziņ, la’z ta vȯlkõ pī’emdõ.
Zemi liekšķerēja ar lāpstu pa druskai, lai tā būtu mīksta.

Kipīņtõb ibīztõ tā’giž.
Zirgu padzen atpakaļ.

I’bbi kipūb.
Zirgs kāpjas atpakaļ.

Kip tā’giž!
Atkāpies!

Ki’r pȯdūb.
Pakausis sāp.

Kik kīrgastõb.
Gailis dzied.

Kalāmī’ed i’zt võitõ jettõ touvõ kä’ddõ eņtš tõurõd võrgõd jarā kīstõbõks.
Zvejnieki nevarēja atstāt savus dārgos tīklus vētras varā saplosīšanai.

Või sa tǭ’d mīnda lǭigi kīskõ?
Vai tu gribi mani pārplēst?

Pi’ņ kīskiz mīnda bikšõraigāst
Suns plēsa mani aiz bikšu starām.

Ta kīskõb tegīž ibūkši eņtšõn.
Viņš atkal plēš sev matus.

Kīskõb ne’i, ku kǭrad lǟ’bõd pi’ds ga’isõ.
Plēšas tā, ka spalvas iet pa gaisu.

Sīe atmatā kīskiz i’lzõ.
To atmatu uzplēsa.

Ro’vzt loptīzt kistāntimizt.
Ļaudis beidza dzēšanu.

Ro’vzt sait kistāntimizõks tuoimõl.
Ļaudis tika ar dzēšanu galā.

Mī’ed a’ilizt mõtsõ kistāntõm.
Vīri skrēja dzēst mežu.

Tu’l kistāntõb jarā vie’dkõks.
Uguni nodzēš ar ūdeni.

Tu’ļ īrgõb kistõ.
Uguns sāk dzist.

Tu’ļ kistūb.
Uguns dziest.

Tä’m ārmaztimi pakānd kistīz.
Viņa mīlestība drīz izdzisa.

Ta kitkūb na’ggiri.
Viņš ravē kartupeļus.

Ma kīt, ma tīedab, ku ro’vzt tǟnda nutīzt ka Dēvit jǭraks.
Es saku, es zinu, ka cilvēki sauca to arī par Dēvita ezeru.

Sa kītõd tä’mmõn sū’zõ.
Tu saki viņam acīs [~ mutē].

Ta pǟgiņ kītõb.
Viņš daudz pļāpā.

Ta kītiz ēņtšta kovālõks.
Viņš teica sevi gudru [esam].

Pu’nni kik katūks pǟl – se kītõb tu’lka’jjõ.
Sarkans gailis uz jumta – tas pauž ugunsgrēku.

A’ž ne’i kitsāstiz vȯ’ļ lēbaks, kus si’z võiž vȱlda mingizt rikūzt.
Ja tik knapi bija ar maizi, kur tad varēja būt kāda bagātība.

Ma si’nnõn kitāb!
Es tev sakurināšu [pirti]!

Ta kitāb sōna jarā.
Viņš nodedzina pirti.

Roudõ sa panād tu’llõ ja kitād punīzõks.
Dzelzi tu liec ugunī un uzkarsē sarkanu.

Kittõd jarā, si’z ta ȭgõb.
Uzkarsēts, tad tas kvēlo.

Pǟva kitāb, u’m lǟ’mõst vǭŗõ!
Saule svilina, jāiet ēnā.

Ta kitūb lä’b rūtõd vi’zzõ.
Viņš aizķitē loga rūtis.

Kittõb u’m se, mis ma kütan.
Kurināmais ir tas, ko es kurinu.

Ma tī’eb kittõb pūḑi.
Es gatavoju malku.

Se kīukõb, kīen ki’bḑi u’m.
Smilkst tas, kam sāp.

Pi’ņ ki’uņõb eņtšõks.
Suns smilkst savā nodabā.

Siedā kiužimizt u’m mūrdamõst.
Tā spītība ir jāsalauž.

Alā kiuž mīnda!
Netirdi mani!

I’zt jetāt ki’v ki’v pǟlõ.
Neatstāja akmeni uz akmens.

Kivīd räukõbõd.
Akmeņi brēc.

Õpkõn at ki’vgõd.
Kuilim ir ilkņi.

Lapst kīvõbõd.
Bērni ķildojas.