Sigād urikšõnd. Vīrtša briesmõg smirdõn. Õbbist at irikšõnd. Lambõd räukõnd. Ni um drīz vȯnd ūomõg ka. Neitst um tund niemõdi lipšam. Tiend taļ uks vāldiņ. Mõtlõn, ku päp kievām-mielkõks um iend. Kievā-mēļi? Kus touviš tēg ūotõ? Niemõd-taļ jūsõ! Täsā ma kim kõrd iļ pǟva kǟb.” Päppõn nei ka saddõnd neiku zvīņõd sīlmad pǟld jarā, irgõn vaņtļõ immar un nǟnd, ku rikțig um īž-eņtš niemõd-taļ jūs. Ni um päp kil sōnd aru, ku se um tikkiž Ans pietuks. Neitsõst vel midegõst äb vȯlks vond: ta um kōļõn ju tǟnda pǟgiņ kõrd. Andõn Ansõn sīek kuldõ. Se um lǟnd sviļpõs kuodāj.