Pūts-spīegiļõn äb ūo tīkõn eņtš va ēziļõks broutšõ, ta um tōnd tǟnda jarā mīdõ, bet mit-ikš äb ūo vostõn, sīepierāst ku ta vägi švakkõ um vȯnd. Siz sa tunnõd pǟgiņ vȯstājidi, kis tōnõd vostõ sīe ēziļ jarā. Ēziļ kīelkõks klaštõn nēḑi lēḑi un korrõn (!) groudidi liedõd vaistõ ulzõ un īž lǟnd “a-u-bei-u-u”. Kēņig kūlõn, ku sõņḑi nutāb un lēḑi klaštūb, andõn Pūts-spīegiļõn kolm tuontõ rubīļt un lǟnd va ēziļõks jarā. Sabroutšõnd pǟgiņ skrūodiļi un keng-šepidi Pūts-spīegiļ jūrõ kūldõm siedā kovāltõ, mis ta näntõn opātõb. Pūts-spīegiļ um kītõn: “Ma set sīepierāst tēḑi kutsīz un täddõn kītiz, algõ tēg siedā jarā unnõtõ (!) .” Se um vȯnd Pūts-spīegiļ perri nik, mis ta um tīend. Pierrõ siedā ta um iend rujāks un tieudõn, ku tämmõn līb kuolõmõst. Sīepierāst ta pand atnutām päppõ, laz se āndag tämmõn jumāl-leibõ. Nänt sõnād ku ta nokītõn, kuolõn ta jarā neiku jegā-ikš rištõd rišting. Sǟl touvõs ta ka miriņdõn armõ äb ānda, sīepierāst vȯndzi, kis paldīņ äb kūol.”  Kr 47