Brants astīz ulzõ. Vȯļ vel ämār. Āiga vȯļ vagā ja kīlma. Piedāg pǟl vȯļ amālebbõl vālda ǟrma. Brants astīz täm jūr salliz irmkõks. “Ma raḑļõb ikšiggiņ, kuijen sȭitab, ” mõtlīz ta, “siz ma lǟb kilāst abbõ sōm ja mēg irgõm zōjgõ.” Vel rōz vībiz Brants, agā agā siz ta nustīz kirrõ ilzõ. Agā Agā jedmõl ku se jōdiz pū lejjõ sizzõl lǟdõ, vȯļ kūltõb jamdiz pū tõvst madāli ēļ: “Brants, mis sa tōd tīedõ?” “Babā um väggõ rujā ja sōna um väggõ kīlma, agā agā äb ūo mittõ midāgid, missõks ajjõ kittõ, ” tabāltiz Brants jarāädāgõn. “Līd sa min vastõ alāstli, siz ma äbțõb sinnõn, ” rõkāndiz madāli ēļ. “Jõvā mīelkõks!” nutīz Brants ja viskīz kirrõ lum sizzõl. Agā Agā siz rõkāndiz ēļ piedāg tõvst: “Võtā eņtš kirrõ, li tubbõ ja vaņtl, mis tämst um sōnd!” Pierrõ siedā lekš seļļi mõržiji ūgandõks leb piedāg ladā ja siz ei amā vāgiž.
