Ma āndab eņtš pǟ kī’lõ.
Es lieku savu galvu ķīlā.

Ma ä’b tǭ, ku ta lǟ’b mi’n nītõ nī’emidi kaitsõm; si’z ma võtāb ne nī’emõd, ajāb eņtš taļļõ ja āndab tä’mmõn nī’emõd tā’giž set si’z, ku ta u’m maksõn i’ļ sīe; nī’emõd at kī’lõks võttõd ja ne nīe’mõd attõ kī’ldõb.
Es negribu, lai viņš iet manā pļavā govis ganīt; tad es paņemu tās govis, iedzenu savā kūtī un dodu viņam atpakaļ tās govis tikai tad, kad viņš par to samaksājis; govis ir paņemtas ķīlā un šīs govis ir izpērkamas no ķīlas.

Sīe lillõn u’m jõvā ki’l.
Šai stabulei ir laba skaņa.

Mä’ddõn u’m ki’l.
Mums ir gana.

Ki’l ta tulāb.
Gan viņš nāks.

Mingi kīla, seļļi vīļa.
Ko sēsi, to pļausi [~ Kāda sēja, tāda pļauja].

Muskāntõd kilāstõbõd eņtš instrumentõd ku’bbõ.
Muzikanti saskaņo savus instrumentus.

Kīlavakā pa’ņ kieudkõks ka’ggõlõ.
Sētuvi ar auklām uzkāra kaklā.

Kus pūdõ ra’dļõb, sǟ’l kīldõd pu’ddõbõd.
Kur koku cērt, tur skaidas lec.

Kīela ki’ldziņtõb.
Zvans džinkst.

Ta mūrdiz kilglū kațki.
Viņš salauza ribu.

Ānda tuoizõn pierz, sit ī’ž leb kilglūd.
Iedod otram pakaļu – dirs pats caur ribām.

Ta istīz uks kilgõ.
Viņš apsēdās blakus durvīm.

Istā mi’n jõ’vvõl kilgõl.
Sēdies man pie labā sāna.

Ta istāb mi’n kilgsõ.
Viņš sēž man blakus.

Pī’l mi’n kilgsõ!
Stāvi man blakus!

Ta magūb mi’n kilgsõ.
Viņš guļ man blakus.

Ta lekš jarā mi’n kilgstõ.
Viņš aizgāja projām no vietas, kas atrodas man blakus.

Stalte u’m kȭlbatõn jõvīst ki’llijiži sõņdi.
Stalte ir izmantojis labskanīgus vārdus.

Izā kīlab.
Tēvs sēj.

Ma kīliz.
Es sēju.

Ma kīlab ka’ggiŗi nurmõ, borkini dū’obõ.
Es sēju auzas laukā, burkānus dobē.

Ma kūliz ki’llõm loulõ.
Es dzirdēju skanam dziesmu.

Blek kilūb, ku tǟnda pieksāb, klopūb, dõ’ržtõb.
Skārds rīb, kad to dauza, klapē, tricina.

Ma u’m sǭnd kilmõ.
Es esmu apaukstējies [~ dabūjis aukstumu].

Kīlma pī’lõb.
Aukstums pieturas.

Kīlma ä’b vēļ lǟ’dõ je’ddõpē’ḑõn.
Aukstums neļauj iet tālāk.

Līb kilmõ.
Būs aukstums.

Uksõst tulāb kīlma.
No durvīm nāk aukstums.

Kīlmaks ä’b lǟ’ je’ddõpē’ḑõn.
Aukstumā neiet uz priekšu.

Mi’nnõn u’m kīlma.
Man ir auksts.

Āiga īeb kīlmaks.
Laiks kļūst auksts.

U’m ne’i kīlma, ku u’m dõ’ŗžõmõst.
Ir tik auksts, ka jādreb.

Kädūd ne’i je’n kīlmad ne’i ku mirīņõn.
Rokas ir tik aukstas kā mironim.

Kädūd, ne attõ kīlmad ne’i ku jeikabāld, ne’i ku jarā kilmõnd.
Rokas, tās ir tik aukstas kā ledusgabali, kā sasalušas.

Ku lǟ’b vie’d si’zzõl pie’zzõm, si’z u’m kīlma ne’i ku rōda; ku jūob, u’m kīlma ne’i ku jei.
Kad iet ūdenī mazgāties, tad [tas] ir auksts kā dzelzs; kad dzer, ir auksts kā ledus.

Ma u’m kīlmatõn ēņtšta.
Es esmu apsaldējies.

Alā kīlmat ēntšta!
Nesasalsti!

Lä’b kīlmatõb vi’zzõ, sǟ’l kuņštnikā tǟ’tõb nēḑi rūožidi.
Logs aizsalst, tur mākslinieks zīmē tās rozes.

Kīlmatõks vȯlks tä’m võttõn.
Sals būtu viņu paņēmis.

Mie’r kīlmab vi’zzõ.
Jūra aizsalst.

Mi’nnõn kīlmabõd kädūd.
Man salst rokas.

Ne nīe’mõd attõ kī’ldõb.
Šīs govis ir izpērkamas no ķīlas.

Kīļõ võib a’jjõ sizzõl, si’z lǭ’gõb kațki, ku attõ seļļizt pūd, mis ä’b lǭ’gõtõ.
Ķīli var dzīt iekšā, tad pārplīst, ja ir tādi koki, kas nepārskaldās.

Kīļ ka võib vȱlda sǟl, kus ajāmõst u’m sizzõl, la’z nustāg jo’vtõb kȭr ju i’lzõ jo’vtõb ki’vvõn.
Ķīlis var būt arī tur, kur jādzen iekšā, lai paceltu rokas dzirnavām maļamo akmeni augstāk.

Ajāb kīļ si’zzõl, la’z ta riktig pīlõg.
Iedzen ķīli, lai tas pareizi stāvētu.

Pǟgiņ kȭrdidi u’m, ku kīļ sadāb ulzõ.
Daudzreiz ir [tā], ka ķīlis izkrīt ārā.

Panāb kīļ va’izõ, la’z tēg īegõd kõzīzõks.
Ieliek ķīli starpā, lai jūs kļūtu nikni.

Kīļõn pǟlõ tu’lbõd va’dmõld.
Uz ķīļa nāk vadņi.

Jei kīļaztõb.
Ledus spīd.

Kīer jõvā kilg pǟl!
Pagriezies uz labajiem sāniem!

Sīe ažān at kakš kīlta.
Šai lietai ir divas puses.

Se ažā i’z lǟ’ õigizõ kūožõ, se lekš kiļgiztriekkõ.
Šī lieta neaizgāja uz pareizo vietu, tā aizgāja neceļos.

Ta magūb set kiļļizõl.
Viņš guļ tikai uz sāniem.

Ī’ds vakās u’m vȯnd kim kiļmõ.
Vienā vakā ir bijuši desmit sieki.

Kiļmõks āigiz ka jo’vḑi ja tie’rrõ.
Ar sieku mērīja arī miltus un graudus.

Kīļpõd ta ildīņ ētiz mie’rrõ tā’giž.
Mazās butes viņš tūlīt iemeta atpakaļ jūrā.

Lǟ’b kīļta.
Iet sāniski.

u’m kīļta, ī’d kilg pǟl.
Ir sāniski, uz vieniem sāniem.