Un ta äb ūo noveijõn nei jennõks ku sīedõ. Kalāmīez äb ūo ruoikõn ka midēgõst. Ku ta ni um vȯnd ne võrgõd iesiddõn, nei um tund ikš nūoŗ mīez pids randõ un lǟnd piddõz. Vanā mīez um kītõn, laz tulgõ, ku tämmõn vastõ mīeldõ äb ūo. Ne āt sōnõd jadā mōzõ, āt eitõnd eņtš võrgõd sizzõl un āt maggõnd īž iļ īe jūsõ. Ūoņdžõl jedmõl pǟva kārgamõt ne attõ sōnõd aigā jūrõ. Siz se nūoŗ mīez um kītõn, ku neijen (pǟgiņ) um kaļḑi, siz um amā kilān āndõmõst, set ku se va kaļājin (~kaļājõn) äb. Nūoŗ mīez um lǟnd järāndõz un vanā kalāmīez um lǟnd kalādõks kuodāj. Un tegīž um tund se nūoŗ mīez un kītõn: “Mikšpierāst sa āndõst sīe kaļājin? Ma tokš kītõz, ku äb ūo brī tämmõn andõ.” Vanā juāltõb, ku ta äb ūo andõn. Un sīe kaļājin, kis roudõ tagāb, sīen sin lekš andõ un sīen sa izt ānda.
