Seļļõst nuord polākõd attõ siemiz pǟl ku ibbist. Krūodznikā kītõn eņtš naizõn. Ne sarõkandõnd: iezõ ku poiški magūb, lǟb un nuosalāndõb siedā lōdaōrõnt. Kītõn tuoista, kolmõnt kõrd - ka mittõ midegõst. Ku sa kītõn täm pǟl: jōsõ sit! Siz ta sitūb kuldiži dukatidi.” Krūodznika vaņtļõn leb võțimouk, mis siz ni līb poiškizõn. Ta um kūlõn, ku poiški kītõn: “Jōsõ sit!” Un jōsõ sittõn tīera duțš kuldiži dukatidi. Kītõn tuoiz kolmõz kõrd - tegīž midegst. Ta lǟnd tegīž jougaigõ un irgõn räukõ. Tund pūoj tūļ un kītõn: “Mis sa pūoga rǟkõd?” - “Kui ma äb räuk!” kītõn poiški: “tuoistā kõrd ju sa mīnda piepietād. Min midegõst äb uõ un rujā jemā um konnõ, se võib nokuolõn nälgõ, un sa set mīnda tīe jūst aizkaviņțõd!” - “Äb ma ūo sīli, ” kītõn pūojtūļ: “bet se um krūodznika. Ma āndab sinnõn koț un sǟl sizāl um stok. Poiški lǟnd tegīž iļ siez krūogõz. Mingiz lōdaōrõn ma sin um võttõn? Se tsīešõn siņīst [?] sīlmadõks, bet ä või notsīešõ, irgõn pallõ, laz võtāg stok järā, ku ta atāndab tikkiž. Taum iskōļõn, voi riktig attõ ne, - vȯnnõd molmõd riktig.