Vaņtšti vanad rouž āt nuokūldõnõd, ku Bēļța tuļ-ǟma Däviņ tuļ-ǟmaks ātõ spriežõnõd kādskiņ. Bēļța tuļ-ǟma um kītõn Däviņ tuļ-ǟman: “Mikš sa nei-jennõ iekud katuks pǟl, ku sa äd mag eņtš loval? Sa nǟd, ku ma Bēļța kārands mittõ kunagist äb iek katuks pǟl.” Siz Däviņ tuļ-ǟma kītiz Bēļța tuļ-ǟman: “Mis sin viga vaggiž eņtš loval maggõm iedõ, ku sin jega reid, ku janbõd sīnda maggõm, siz tiebõd rišt jeddõ, bet minnõn se äb sā tiedõd un siepierast ma äb ui vasto niepiddõ äb-juva mīnda kīsub katuks pǟl.” Nei sugub tuļ-kai un palabõd tikkiž jelud jarandiz. Toi tuļ-ǟma teiz um kītõn nei siest ta iekāji katuks pǟl, mikš tǟnda postkasiji jālgaks, siz ku ta sadaji plītõst (~ājst) ulz. Ku panksti knaššõ lougõ kādkõks tǟnda ājõ un tieks rišt jeddõ, siz ta katuks pǟl äb iekõks. L-183 (327)
