48. Līedõdjemā vāņkad Mi’n jemājemān vanād naizt vȯ’ļțõ vȯ’ļțõ nīžõnd kõrd a’mni’ggõks jubā set kimdõ āigastõ tā’gižpēḑõn, ī’d i’mlimiz su’ggimiz, mis ma lapsõld vȯldsõ kūldiz, jengõ vizās pi’ddõs. – Ne’i alz vanād ro’vz irgõbõd nīžõ, ku lapst pǭlabõd, la’z ne nīžõgõd midēgõd va’ņšti aigšti agā agā tegīž mingiz muiniz nīž. Ka sīe nīžõn u’m seļļi īž īrgandõks. Kūldigid ni, kui īrgõb se muini nīž. Kõrd jūŗikšpǟva ȭ’dõn kuolm piškizt skuțkõ tunnõd lambiļḑ. Sǟ’l, Īvõrt kāngaŗ pǟlõ, vȯnd seļļi kuordim mä’g, mis sǭnd nuttõt tussõks. Vāņ sīe tus mä’g pǟlõ skuțkīd tǭ’nõd vīdõ „jūŗikš joutõ“, la’z kaitsimi sõ’vvõ jõvīst vȯņštõg.