Vanātǭţi u’m vȯnd vanāǟmast jõvāgid vaņīm.
Vectēvs ir bijis ievērojami vecāks par vecomāti.

Sīekõrd ta vȯ’ļ vȯndzi.
Šoreiz viņam paveicās [~ viņš bija laimīgs].

Võrgõd attõ touvõ kä’dsõ vȯnnõd.
Tīkli ir bijuši vētrā.

Või jõvāst vȯnstõ ä’bjõvā vȯn sǭņ u’m pitkā riek?
Vai no labas laimes līdz sliktai laimei ir garš ceļš?

Vȯnnõ vȯ’dlõb ne’iku valdõ kuo’igõ.
Laimi gaida kā baltu kuģi.

Sa vȯņštõd, sa ūod vȯndzi.
Tev laimējas, tu esi laimīgs.

Si’nnõn vȯņštõb, amādõn ä’b vȯņšt.
Tev veicas, visiem neveicas.

Vȯņštiz jarā urgõ.
Viņam izdevās aizbēgt.

Se tīe vȯņštiz.
Šis darbs izdevās.