Vȯ’llõn ka u’m vǭ’.
Alum arī ir putas.

Kǭrandõl u’m sūr vǭ’dõks.
Pagalmā ir liela kupena.

Tarādva’it u’m vǭ’dõkši täuž.
Ciema ceļš ir pilns kupenu.

Tōvaz ajīz kǭrandõl vǭ’dõks.
Vētra sadzina pagalmā kupenu.

Lu’m vǭ’dstõb touvõ kä’dsõ.
Sniegs puteņo vētrā.

Tōvaz u’m vǭ’dstõn lu’mvǭ’didi.
Vētra ir saputinājusi kupenas.

Lopūd eitõ vǭ’izõks.
Mute bija putās [~ mutes kaktiņi kļuva putaini].

Ta vǭjastõb eņtš sidāmtõ.
Viņš nomāc savu sirdi.

Vǭjastõd. kui sa tūoizta nǭvõd, tī’ed tuoizõn – lūomõn, rištīngõn – lǟlamtõ.
Moki, kad tu otru nāvē, dari citam – dzīvniekam, cilvēkam, grūti.

Sa vǭjastizt tǟnda sõnādõks kui tä’mmõn lǟ’b sidām jū’rõ.
Tu mocīji viņu ar vārdiem, kad viņam ķeras pie sirds.

Ne’i vǭjli, mūd ä’b ūo, ku lū ja nǭ’gõ.
Tik vājš, cita nav kā kauli un āda.

Ta īeb vǭ’jlizõks.
Viņš kļūst kalsns.

Se nai u’m vǭ’jli nemē va pīkliestā.
Tā sieviete ir kalsna kā sālīta bute.

Lǟ’b vǭlidi laigāld tī’emõ, mõitiz ta ä’b kuij.
Iet ārdīt vālus, citādi tas neizžūs.

Si’z ku vȯ’ļ suodā, si’z ro’vd sadīzt ne’iku āina vǭlõ.
Tad, kad bija karš, cilvēki krita kā siens vālā.

Mitikš i’z sȭita tǟnda vǭļikšõ.
Neviens nespēja viņu valdīt.

Vōmpatõb lūomõläpš, kõps läpš, kis äbvõi kǟ’dõ, lǟ’b īekõs vōmpa-vōmpa.
Steberē dzīvnieka mazulis, zaķēns, kurš nevar staigāt, iet lēkdams umpā, umpā.

Ilgõd vōmpatõbõd.
Roņi steberē.

Se u’m lūomõ vǭrdziņtimi.
Tā ir dzīvnieka vārdzināšana.

Ikšigīņ ma ve’l täsā vǭrgõb.
Viens es vēl te vārgstu.

Pǟvast u’m vǭŗ.
No saules ir ēna.

Ukši ī’dstī’d vǭŗštõb vāldiņ – vi’zzõ.
Durvis vienā laidā vārsta vaļā ciet.

Tōvaz ne’i ī’ž vǭŗštõb ukši, kamēr a’rtõb jarā.
Vētra tāpat vārsta durvis, kamēr salauž.

Ma lǟ’b siedā vǭŗțõ.
Es iešu tanī virzienā.

Li siedā vǭŗțõ!
Ej šajā virzienā!

Vǭ’tõb, la’z šūmõd vȯlkõd, la’z ta vȯlk šūmsõ.
Puto, lai ir putas, lai tas ir putās.

Vȯ’llõn ka u’m vǭ’, īrgõb vǭ’tõ.
Alum arī ir putas, sāk putot.

Amādõn āt vȯ’dlijizt
Visiem ir gaidītāji.

Mis si’z jemīņ vȯ’dlõ.
Ko tad vairs gaidīt.

Ta ä’b vȯ’dlõ sugīd.
Viņš nemaz negaida.

Ta vȯ’dlõb lapstā, ku tä’mmõn līb.
Viņa gaida bērnu, kad viņai būs.

Ta vȯ’dlõb pivālindõ.
Viņa gaida bērnu [~ stārķi].

Mä’d lapstõn u’m võtāmõst nänt va’nstpē’ḑõn ka eņtš vȱidamiz alā.
Mūsu bērniem vecumdienās jāņem viņi arī savā aprūpē.

Ta u’m kǭļõn vȱidatõ irdist kīelstõ.
Viņš ir centies izvairīties no parastas valodas.

Sa vȱida ēņtšta mi’n riekstõ.
Tu turies no mana ceļa [pa gabalu].

Ma vȱidiz ī’dta’mḑi: kil ūonpȯigi, kil pi’ņņõ.
Es visus pieskatīju vienādi: gan jērus, gan suni.

Ta vȱidab ēņtšta ne’iku ambõdõks vizās.
Viņš turas kā ar zobiem ciet.

Vȱida eņtš siļmi!
Saudzē savas acis!

Vȱida je’dst jarā!
Turies projām no priekšas!

Mis u’m kievām, se vȱigõb, mis u’m lǟlam, se lǟ’b pū’ojõ.
Kas ir viegls, tas peld, kas ir smags, tas grimst [~ iet] dibenā.

U’m vīmõst mie’rrõ ja vȱigtamõst mingiztõ.
Kāds jāved uz jūru un jāizpeldina.

Rujā rištīng vȱikõb.
Slims cilvēks vaid.

Blašk u’m seļļi laigāvȯiti botīļ.
Blašķe ir tāda paplata pudele.

U’m vȱitamõst vȯijõ, sīņõ vȱitab langõ si’zzõl.
Jāuztin vārpstiņa, tur ietin dziju iekšā.

Ne attõ vȯ’l rabād.
Tās ir alus drabiņas.

Vȯ’l sa jõvā!
Esi labs!

Vȯlgid ne’i lõpsnā!
Esiet tik laipns!

Mi’nnõn ä’b ūo si’nstõ ä’b lemmõ, ä’b kilmõ.
Man par tevi nav ne silts, ne auksts.

Sa ä’d ūo mägūd tagān, sa ūod ro’vd barāsõ.
Tu neesi aiz kalniem, tu esi starp cilvēkiem.

Sa ä’d ūo mõtsās je’mmitõt, ku sa midāgõst ä’d nǟ, ä’d tīeda.
Tu vairs neesi mežā, kad tu neko neredzi, nezini.

Vȯ’lgid tēriņtõd!
Esiet sveicināti!

Mašīnt eļļõb, la’z vȯlkõ kievām.
Mašīnu eļļo, lai būtu viegli.

Vǭ’tõb, la’z šūmõd vȯlkõd.
Puto, lai ir putas.

Ä’b ūo tieudtõb, ku sǟ’l vȯlks vȯnd mingi mū perīmīez
Nav zināms, ka tur būtu bijis kāds cits saimnieks.

A’ž mēg vȯlksmõ siedā nǟnõd!
Ja mēs būtu to redzējuši!

Jālgad ne’i smagād, ne’i ku vȯlkstõ svināst tǟdõd.
Kājas tik smagas, it kā būtu pilnas svina.

Mi’nnõn u’m jõvā vȯ’lmi.
Man ir laba pašsajūta.

Mi’nnõn ä’b ūo jõvā vȯ’lmi
Man nav laba pašsajūta.

Mi’nnõn aldz vȯ’ļ vīmõst vanāmämmõn lemḑileibõ.
Man vienmēr bija jāizgādā vecmāmiņai silta maize.

Sa vȯ’ļd Kūolkas.
Tu biji Kolkā.

Tūļ pū’giz ne vȱlgõd je’dspē’ḑõn.
Vējš aizpūta tos salmus projām.

Mi’n tǭţi nīžimiz pie’rrõ tä’m izā, mi’n vanātǭţi, vȯļļi Irēld perīņ
Pēc mana tēva stāstītā viņa tēvs, mans vecaistēvs, esot cēlies no Mazirbes.

Ne vȯļļid lețlizt.
Viņi esot latvieši.

Tēg vȯ’ļtõ sīenõd.
Jūs bijāt ēduši.

Linālōdad vȯ’ļtõ ne’i kērabizt.
Sprēslīcas bija tik izrakstītas.

Vanātǭţi u’m vȯnd vanāǟmast jõvāgid vaņīm.
Vectēvs ir bijis ievērojami vecāks par vecomāti.

Sīekõrd ta vȯ’ļ vȯndzi.
Šoreiz viņam paveicās [~ viņš bija laimīgs].

Võrgõd attõ touvõ kä’dsõ vȯnnõd.
Tīkli ir bijuši vētrā.

Või jõvāst vȯnstõ ä’bjõvā vȯn sǭņ u’m pitkā riek?
Vai no labas laimes līdz sliktai laimei ir garš ceļš?

Vȯnnõ vȯ’dlõb ne’iku valdõ kuo’igõ.
Laimi gaida kā baltu kuģi.

Sa vȯņštõd, sa ūod vȯndzi.
Tev laimējas, tu esi laimīgs.

Si’nnõn vȯņštõb, amādõn ä’b vȯņšt.
Tev veicas, visiem neveicas.

Vȯņštiz jarā urgõ.
Viņam izdevās aizbēgt.

Se tīe vȯņštiz.
Šis darbs izdevās.

Āndab lapsõn vȯrdaiņi, la’z vȱrdõd läkkõd u’lzõ.
Bērnam dod tārpu zāles, lai cērmes iznāktu ārā.

Kievād laskīz lambidi vȯrūks pǟl.
Pavasarī aitas izlaida uz zelmeņa.

Vȯ’ŗki, se u’m vagā ja lougli.
Vepris, tas ir kluss un lēns.

Ikš vȯŗž u’m seļļi, missõks āigizt, grǭvkōvajid āigizt vȯrdkõks.
Viena latiņa ir tāda, ar kuru mērīja, grāvrači mērīja ar latiņu.

Lapsõn u’m vȯrži. ~ Lapsõn at vȱrdõd.
Bērnam ir cērmes.

Sa vȯŗžtõd katūkst vȱrdõdõks.
Tu lato jumtu ar latiņām.

Vȯšiz mi’nnõn tutkām jõvā līb jūsõ?
Vai tad man jau gals būs klāt?

Kis vȯtšūb, se līedab.
Kas meklē, tas atrod.

Või sa vȯtšūd e’glizt päuvõ?
Vai tu meklē vakarējo dienu?

Vȯtš tǟnda ne’iku nõggõlt āina sizāl!
Meklē viņu kā adatu siena kaudzē [~ sienā].

Vȯtšigid i’lzõ!
Sameklējiet!

Või tēg tīedat?
Vai jūs zināt?

Ma ä’b tīeda, või ta tulāb.
Es nezinu, vai viņš nāks.

Ma vȭidab si’nnõn lēba vȭidagõks.
Es apziežu tev maizi ar sviestu.

Vȭidab vȭita lēba pǟlõ.
Ziež sviestu uz maizes.

Ta vȭidab tuoizõn mietā ūl pǟlõ si’z, ku touzõb.
Viņš ziež otram medu uz lūpām tad, kad viņš māna.

Se võib vȱlda.
Tas var būt.

Sīedsõ vimbḑi võib sǭdõ ū’ogõ kurkõ.
Ēdot vimbas, var dabūt asaku rīklē.

Ta võib tūlda tǟnõ, ä’b sǭ tūlda.
Viņš var nākt šurp, nevar nākt.

Kui ma võiji siedā kāndatõ?
Kā es spējot to izturēt?

Võikslõbõd, si’z kǭļõbõd joudõ.
[Kad] cīnās, tad izmēģina spēkus.

Plagād võ’ilõbõd.
Karogi plīvo.

Ma võ’iliz tä’mmõn kä’dkõks.
Es māju viņam ar roku.

Sa tǭ’d ikša’mmi i’ļ ī’d ibīz sǭdõ võimõ.
Tu gribi viens vienīgais valdīt pār zirgu.

Kas se i’z ūo si’n võimizõs?
Vai tas nebija tavā varā?

Ro’vvõn se u’m võimõt
Cilvēkiem tas ir neiespējams.

Vȭlga u’m kūorad sǭņi.
Parāds ir līdz ausīm.

Ku lǟ’b sittõm, lǟ’b zīḑõn vȭlgidi maksām.
Ja iet kakāt, tad iet ebrejam parādus maksāt.

Vȭlga pǟl võttõd kōp vȯ’ļ maksāmõst tõuŗim.
Par uz parāda ņemtām precēm bija jāmaksā dārgāk.

Mi’nnõn u’m võlgõ i’ļ pǟ.
Man ir parādu pāri galvai.

Zūonkõ sai mīdõd jarā vȭlgad pierāst.
Žonaki tika pārdoti parādu dēļ.

Se lēbakukīļ u’m vȯnd võ’ltõd.
Tas maizes kukulis ir bijis noburts.

Kīlmad võrāndõkst keitõ pi’ds sälgõ.
Auksti drebuļi skrēja pa muguru.

Ma vȯ’ļ vȭrbõks.
Es biju viesis.

Ta vȭrbtiz eņtš pūoga salāndõmõst jarā.
Viņš atradināja savu dēlu no zagšanas.

Brēțlizt võrgiļ lekštõ neļškiņ.
Uz brētliņu zveju gāja četratā.

Jegā ī’dõn vȯ’ļtõ kakš vȭrta.
Katram bija divi tīkli.

Võrgõd ȭ’dõn ētizt mie’rrõ, bet ūoņdžõl lekštõ viedām nänt ulzõ.
Tīklus vakarā iemeta jūrā, bet no rīta gāja vilkt tos laukā.

Saimõ tijād võrgõd.
Dabūjām tukšus tīklus.

Ta panāb mīnda eņtš võrgõ si’zzõl.
Viņš iepin mani savos tīklos.

Kierdi vȭrkõb, lāška ä’b võrk.
Čakls vīžo, sliņķis nevīžo.

Sīkrõgõl u’m vȯnd ka vȭrõdkuodā.
Sīkragā ir bijis arī viesu nams.

Vȭrõzlejā ä’b kuost, bet kazāb si’zzõl.
Liekā gaļa nedzīst, bet ieaug iekšā.

Vāški sǭb jarā vȭrtõd.
Teļš tiek atradināts.

Algõ võttõg vigāks.
Lai neņem ļaunā.

Mǭsõ um, ma võtāb i’lzõ.
Ir zemē, es paceļu augšā.

Ma võtāb tä’m vi’zzõ.
Es saņemu viņu ciet.

Ma võtīz rǭ’ tä’mstõ.
Es paņēmu no viņa naudu.

Ma võtīz sīe ve’ļ, mis minā ī’ž tǭ’ž
Es paņēmu to brāli, kuru pati gribēju.

Munt jõvā āt mie’rsõ ja tikkiž ānkaŗplatšīd attõ jõvā si’zzõl võttõd, neiku munt ä’b sǭtõ.
Citi jau ir jūrā un visas enkurvietas jau ir aizņemtas, tā ka citi nedabū.

Ta võtāb si’n kūlõ.
Viņš uzklausa tevi.

Ku sigā võtāb jarā, si’z u’m tǟnda jǭ’tõmõst.
Kad cūku nokauj, tad tā ir jādzesē.

Võțīmlū ī’tõb rīndalū lä’bḑilūkõks.
Atslēgas kauls savieno krūšu kaulu ar lāpstiņu.

Kand võzūb, tä’mmõn tu’lbõd ūd võzād.
Celms dzen atvases, tam nāk jaunas atvases.