Lopūd eitõ vǭ’izõks.
Mute bija putās [~ mutes kaktiņi kļuva putaini].

Mä’d lapstõn u’m võtāmõst nänt va’nstpē’ḑõn ka eņtš vȱidamiz alā.
Mūsu bērniem vecumdienās jāņem viņi arī savā aprūpē.

Ta u’m kǭļõn vȱidatõ irdist kīelstõ.
Viņš ir centies izvairīties no parastas valodas.

Sa vȱida ēņtšta mi’n riekstõ.
Tu turies no mana ceļa [pa gabalu].

Ma vȱidiz ī’dta’mḑi: kil ūonpȯigi, kil pi’ņņõ.
Es visus pieskatīju vienādi: gan jērus, gan suni.

Ta vȱidab ēņtšta ne’iku ambõdõks vizās.
Viņš turas kā ar zobiem ciet.

Vȱida eņtš siļmi!
Saudzē savas acis!

Vȱida je’dst jarā!
Turies projām no priekšas!

Mis u’m kievām, se vȱigõb, mis u’m lǟlam, se lǟ’b pū’ojõ.
Kas ir viegls, tas peld, kas ir smags, tas grimst [~ iet] dibenā.

U’m vīmõst mie’rrõ ja vȱigtamõst mingiztõ.
Kāds jāved uz jūru un jāizpeldina.

Rujā rištīng vȱikõb.
Slims cilvēks vaid.

Blašk u’m seļļi laigāvȯiti botīļ.
Blašķe ir tāda paplata pudele.

U’m vȱitamõst vȯijõ, sīņõ vȱitab langõ si’zzõl.
Jāuztin vārpstiņa, tur ietin dziju iekšā.

Või tēg tīedat?
Vai jūs zināt?

Ma ä’b tīeda, või ta tulāb.
Es nezinu, vai viņš nāks.

Ma vȭidab si’nnõn lēba vȭidagõks.
Es apziežu tev maizi ar sviestu.

Vȭidab vȭita lēba pǟlõ.
Ziež sviestu uz maizes.

Ta vȭidab tuoizõn mietā ūl pǟlõ si’z, ku touzõb.
Viņš ziež otram medu uz lūpām tad, kad viņš māna.

Se võib vȱlda.
Tas var būt.

Sīedsõ vimbḑi võib sǭdõ ū’ogõ kurkõ.
Ēdot vimbas, var dabūt asaku rīklē.

Ta võib tūlda tǟnõ, ä’b sǭ tūlda.
Viņš var nākt šurp, nevar nākt.

Kui ma võiji siedā kāndatõ?
Kā es spējot to izturēt?

Võikslõbõd, si’z kǭļõbõd joudõ.
[Kad] cīnās, tad izmēģina spēkus.

Plagād võ’ilõbõd.
Karogi plīvo.

Ma võ’iliz tä’mmõn kä’dkõks.
Es māju viņam ar roku.

Sa tǭ’d ikša’mmi i’ļ ī’d ibīz sǭdõ võimõ.
Tu gribi viens vienīgais valdīt pār zirgu.

Kas se i’z ūo si’n võimizõs?
Vai tas nebija tavā varā?

Ro’vvõn se u’m võimõt
Cilvēkiem tas ir neiespējams.