Tu’lbis sa vȱida ēņtšta mi’n riekstõ!
Nākotnē turies no manis pa gabalu [~ projām no mana ceļa]!

Se brik u’m tund Sīkrõgõl a’igõ.
Tā briga ir iznākusi Sīkragā malā.

Sǟ’l u’m seļļi aerodrōm, kus tu’lbõd mǭ’zõ ne helikopterõd.
Tur ir tāds lidlauks, kur nolaižas tie helikopteri.

Sa tulād ne’iku salāj īezõ.
Tu nāc kā zaglis naktī.

Tulgid, neitsõd, vaņțlõmõ!
Nāciet, meitas, skatīties!

Ta tu’ļ ulzõ tūlõ.
Viņš iznāca ārā vējā.

Alā tu’l mi’n sīlma alā!
Nerādies man acīs.

Āmbaz tulāb vāldiņ ja tulāb ulzõ.
Zobs atnāk vaļā un iznāk ārā.

Ukš tulāb vāldiņ.
Durvis veras vaļā.

Izānd tu’ļ tä’mmõn pǟlõ.
Saimnieks nāca viņam virsū.

Ta tu’ļ mi’nnõn ne’iku viedām ka’ggõlõ.
Viņš uznāca man kā vezums kaklā.

Sīemnāiga tulāb tõurõz.
Ēdiens sanāks dārgs.

Tūldiz tūlsõ gro’udidi.
Vējā vētīja graudus.

Guŗkõn u’m pǟgiņ tūlēdrõmi.
Gurķim ir daudz vējaziedu.

Tūlēdrõmt ka u’m vajāg.
Vējazieds arī ir vajadzīgs.

Sidām īekõb un klopūb sizāl, ne’iku tulīnõz līb sizāldõst ulzõ.
Sirds lēkā un dauzās iekšā, it kā tūlīt būs no iekšas ārā.

Ma lǟ’b tä’mmõn tulkõks.
Es iešu viņam par tulku.

Ri’ggõ si’zzõl u’m su’ggõn tūlka’ggiŗi.
Rudzos ir radušas vējauzas.

Kilās u’m tu’lka’j.
Ciemā ir ugunsgrēks.

Pu’nni kik katūks pǟl – se kītõb tu’lka’jjõ.
Sarkans gailis uz jumta – tas pauž ugunsgrēku.

Ku tu’lka’j līb. se je’llõ tu’lstõ palāb.
Ja ugunsgrēks būs, tā māja ugunī sadeg [~ no uguns nodeg].

Tulkõb, ku tuoi ä’b mūošta.
Tulko, ja otrs nesaprot.

Tulkiz Pizā kestār Jāņ Prints eņtš pūogadõks.
Pārtulkoja Miķeļtorņa ķesteris Jānis Princis ar saviem dēliem.

Sa’ggõld vȯ’ļ ka tulkõmõst līvõ kīel pǟl.
Bieži bija arī jātulko lībiski.

Tūllūdõd, kus u’m seļļi ne’i ku piezā; se pū ä’b kazāt, sǟ’l vīļaka’z ä’b lī; mä’d krīkõdõn vȯ’ļ, kõuvõdõn nēḑi ka u’m pǟgiņ.
Vējslotas, kur ir tāda kā ligzda; tas koks neaudzē, tur ražas nebūs; mūsu dzeloņplūmēm bija, bērziem arī to ir daudz.

Si’n ta kil rabūb mǭ’zõ ne’iku tūltouvõ.
Tevi viņš gan nositīs kā nieku.

Ne at tūltouvõ nīžõd.
Tās ir nieku runas.

Ne kǟ’bõd ī’dsku’bs tūltouvidi nīžõmõs.
Viņi iet kopā niekus stāstīt.

Vȯ’ļ tūltõmõst sīemgõd sieldõks.
Bija jāizvēta sēklas tīras.

Se kațki u’m seļļi tu’lzõn ne’iku vȯlks paizõn.
Tā brūce ir tāda sūrstoša, it kā būtu uztūkusi.

Tūļ u’m vastõ (~ jõvāst kilgstõ; ~ kurāst kilgstõ; ~ perīņ).
Vējš ir pretī (~ no labās puses; ~ kreisās puses; ~ aizmugures).

Pū’gõb vi’l tūļ.
Pūš dzestrs vējš.

Ku Sūrmie’r u’m tūl allõ, si’z Piškimie’r u’m vagā.
Kad Dižjūra ir pa vējam, tad Mazjūra ir mierīga.

Tūldõ ä’b ūo mittõ rǭz.
Vēja nav nemaz.

Tūļ viedāb le’bbõ.
Vējš velk cauri.

Tä’mmõn u’m tūļ pǟsõ.
Viņam ir vējš galvā.

Pǟ u’m täuž tūldõ, tūļ pū’gõb le’bbõ.
Galva ir pilna vēja, vējš pūš cauri.

Se u’m tūlstõ võttõd, seļļi nīekõ.
Tas ir no vēja grābts, tāds nieks.

Kis tūldõ kīlab, se tūldõ nītõb.
Kas vēju sēj, tas vēju pļauj.

Tä’mmõn u’m tu’ļ piergõs.
Viņam ir uguns pakulās [~ pēcpusē].

Ta tä’mmõn tī’eb tūlda alā – seļļi, kis tūoizta slikți rõkāndõb.
Viņš sakur viņam uguni – tāds, kas par otru slikti runā.

Ta u’m vȯnd tu’lsõ un vie’dsõ.
Viņš ir bijis ugunī un ūdenī.

Vȯ’ļ seļļi tūļi āiga.
Bija tāds vējains laiks.

Pǟvaļikki pāistiz vä’ggi tuļīstiz.
Saule spīdēja ļoti karsti.

Tä’mmõn u’m tuļīzt.
Viņam ir drudzis.

Tu’ļļi sadīz jarā.
Drudzis nogāja.

Zup u’m tu’ļļi ne’iku tu’ļ.
Zupa ir karsta kā uguns.

Ma tī’eb si’n tuļīzõks – või ārmaztimizõks agā tu’lkõks.
Es padaru tevi ugunīgu – ar mīlestību vai uguni.

Sa ūod ne’i tu’ļļi a’iliji, ne’iku dadžād sīnda siskāks.
Tu esi tik ugunīgs skrējējs, it kā tevi dadži durstītu.