Tō, mis se u’m?
Re, kas tas ir?

Ta tǭ’b eņtšõn ūži kengi.
Viņš grib sev jaunas kurpes.

Ma tǭ’b ma’ggõ, ä’b sǭ magātõ.
Es gribu gulēt, nevaru gulēt.

Mis sa tuoizõn tǭ’d, se ī’žeņtšõn tulāb je’ddõ.
Ko tu otram vēlies, tas pašam notiks.

Se vȯlks vä’ggi tǭ’dõb.
Tas būtu ļoti ieteicams.

Tǭgõd jemīņ attõ, mis sǭbõd pandõd jo’ugõ, la’z kalād algõd pä’zzõgõd le’bbõ.
Tači vairāk ir tādi, kas tiek likti upēs, lai zivis netiek cauri.

Se tī’eb tǭgidi mi’n rieksõ.
Tas liek man šķēršļus ceļā.

Būolgõd ja irēmǭŗad kazābõd tōkiņ.
Brūklenes un jāņogas aug ķekaros.

Mi’nnõn vȯ’ļ i’ļ tǭla vīž lāmbazt.
Man pa ziemu bija piecas aitas.

Ta vȯ’ļ kuolm āigastõ tǭlareizõs jarā pasouļõs.
Viņš bija trīs gadus projām ziemas reisā pasaulē.

Ikš tī’edõz – kakštuoistõn toļļõ.
Viena pēda – divpadsmit collas.

Toļ oukst viedāb šōt le’bbõ: grū’žõb toļ oukõ si’zzõl, si’z võtāb šōt i’ļ toļ tutkām immõr.
Caur duļļa atveri izver šoti: iever duļļa atverē, tad apņem šoti ap duļļa galu.

1923. āigastõst Līvõ rānda skūoliš eņtš tǭ’miz pie’rrõ sai opātõd līvõ kēļ.
Kopš 1923. gada Lībiešu krasta skolās brīvprātīgi tika mācīta lībiešu valoda.

Se sandrok u’m toņ, minā seļļizt toņņõ ä’b tǭ’, minā tǭ’b vie’ddõlt.
Šī putra ir bieza un sausa, es tādu biezu negribu, es gribu šķidru.

Toņņõb, rikūb jarā.
Saplēš, sabojā.

Rǭziņ tǭrpiņțõb ne’i, ku ta ju kōgiņ tīekõb.
Pa druskai baro tā, lai tas ilgāk pietiktu.

Ku tī’eb tortõ, u’m amā šūmõmõst.
Kad taisa torti, viss ir jāputo.

Toupõb, rǭziņ set võtāb ja tī’eb tä’mstõ, jo’vstõ, vīļastõ, la’z ta kōgiņ tīekõg.
Taupa, mazliet tikai ņem un taisa no tā, no graudiem, labības, lai tās ilgāk pietiek.

To’urõks to’urõb.
Ar tauri taurē.

Ānkartouvõ nutāb trossõks.
Enkura tauvu sauc par trosi.

Didžā vaņțlõb touvõzõ.
Didzis raugās debesīs.

Seļļizt ä’b ūo, ku rištīng touvõ sǭb.
Tā nav, ka cilvēks tiek debesīs.

Ta tūndõb ēņtšta nemē seismis touvõs.
Viņš jūtas kā septītajās debesīs.

Sugīz sūr tōvaz.
Izcēlās liela vētra.

Tōvaz pū’gõb, vǭ’dstõb lūnda.
Vētra pūš, putina sniegu.

Baļkõ tovūb kirrõks.
Baļķi tēš ar cirvi.

Ikš kaņț vȯ’ļ to’vdõd la’iglimizõks.
Viena skaldne bija notēsta plakana.

Ta tȭitab tī’edõ näntõn nīnidi.
Viņš sola uzbūvēt viņiem pilis.

Ta tȭitiz andõ sīe rǭntõ.
Viņš apsolīja iedot to grāmatu.

Ku ta tõitõn um, si’z ta āndab.
Ja viņš ir apsolījis, tad viņš iedos.

Tõkšlõb, tabāltõb, äbvõi riktig rõkāndõ.
Raustās, stostās, nevar kārtīgi parunāt.

Tȭlaks tȭlatõb kurnõ.
Ar vāli velē veļu.

Ku appõn mǭŗidi sīeb, ambõd īebõd tȭlzaks.
Ja skābas ogas ēd, zobi kļūst nejūtīgi.

Sū īeb tȭlzaks.
Mute notirpst [no ievogām].

Va Sūr Pētõr vȯ’ļ sūr tõmbiji.
Vei, Dižpēteris bija liels mantrausis.

Tõmblõbõd, kis u’m jo ve’ggi.
Plēšas, kurš ir stiprāks.

Ta u’m tõmbdõb un liktõb.
Viņš ir velkams un stumjams.

Ta lǟ’b ja tȭmbõb tä’m mǭ’zõ.
Viņš iet un novelk viņu zemē.

Ve’ž tȭmbõb ulzõ sīe sūoliz.
Ūdens izvelk ārā to sāļumu.

Ta tȭmbõb a’mmõ, mis sǭb kä’ddõ.
Viņš rauš visu, ko dabū rokā.

Mingizt a’žžõ ta tȭmbõb aššõ.
Kādu lietu viņš sarauš ātri.

Ēņtšta tõmšlõb, vingõrtõb, või ta võib, või ä’b või.
Piepūlē sevi, vingrinās, vai viņš var, vai viņš nevar.

Ta tȭratõb tȭraks laijõ.
Viņš ar darvu darvo laivu.

Pigā jegā perīmī’en vȯ’ļ tȭratsepļā.
Gandrīz katram saimniekam bija darvas ceplis.