Ta rõkāndõb mi’nnõn vastõ – tǭ’b se tīedaji vȱlda.
Viņš runā man pretī – grib būt tas zinātājs.

Ma rõkāndõb si’nkõks ne’iku sāinaks.
Es runāju ar tevi kā ar sienu.

Ikš rõkāndõb tarāst, tuoi tarā oukstõ: ī’dtõ rõkkõ ä’b rõkāndõt.
Viens runā par sētu, otrs par sētas caurumu: vienu runājamo nerunā.

Ma rõkāndõb si’nkõks ne’iku zīḑ eņtš pǭtiŗi.
Es runāju ar tevi kā ebrejs [lasa] savas lūgšanas.

Mēg rõkāndõm ne’iku sigā gūogõks: ikš lǟ’b ga-ga-ga, tuoi rokīņțõb.
Mēs runājam kā cūka ar zosi: viens saka gā-gā-gā, otrs rukšķ.

Mitikš zīḑ ä’b mūošta, mis sa rõkāndõd.
Neviens ebrejs nesaprot, ko tu runā.

Mēg rõkāndõm sūstõ sū’zõ, ī’d tuoiz jūsõ.
Mēs runājam no mutes mutē, viens pie otra [atrodoties].

Ne rõkāndõbõd ī’dtuoizõn sū’zõ.
Viņi runā viens otram mutē.

Ūom rõkāndõnd!
Esam sarunājuši!

Si’z rõkāndizmõ sõbrādõks lǟ’dõ Tsälmõtõ.
Tad norunājām ar draugiem doties uz Celmupi.