Sa eid perīzõks.
Tu paliki pēdējais.

Ku tīe loptāb, si’z kītõb: „Ma perīz pǟva jelāb”.
Kad darbu beidz, saka: „Es pēdējo dienu strādāju”.

Pe’rri riek um, ku perīzt kõrdõ lǟ’b, amā pe’rri riek lǟ’b kālmata’rrõ.
Pēdējais ceļš ir tad, kad pēdējo reizi iet, pats pēdējais ceļš iet uz kapiem.

Ku pe’rri stuņd u’m jūsõ, si’z u’m kūolõmõst, pe’rri pǟva u’m je’dmõl siedā.
Kad pēdējā stundiņa ir klāt, tad jāmirst, pēdējā diena ir pirms tam.

Ta eņtš perīz kopīk juoi jarā.
Viņš nodzēra savu pēdējo kapeiku.

Mūnda sīemiz pierāst perīz serk āndab jarā.
Dažs par ēdienu atdod pēdējo kreklu.

Perīzt si’nnõn võtāb ulzõ: si’z sa ūod tijā ne’iku pūšõl.
No tevis izspiež [~ izņemt] pēdējo – tad tu esi tukšs kā pūslis.