Ma i’z lǟ’ i’z sīņõ, i’z tǟnõ.
Es neaizgāju ne šur, ne tur.

Ta u’m lǟ’nd i’ļ kä’d.
Viņš ir nomiris [~ aizgājis pār roku].

Se lǟ’b ne’iku su’d kurkõ.
Tas iet kā vilkam rīklē.

Tä’mmõn ī’dtõkabāl lekš se a’b ullõ ja si’z ta pa’ņ lē’tšõd si’zzõl tegīž.
Viņam arvien izgāja tas plecs ārā un tad viņš atkal ielika [to] locītavas dobumā.

Ta lǟ’b va’nnõ riekkõ ī’dstī’d.
Viņš aizvien iet pa veco ceļu.

Ta u’m eņtš āiga jarā je’llõn, kītiztõ, ku lekš je’dspē’ḑõn.
Viņš ir savu laiku nodzīvojis, teica, ka devās projām.

Lä’bõd ne’iku kūrgõd ī’d tuoizõn tagānõ.
Iet kā dzērves viens aiz otra.

Ta ne’i lekš, ku tu’ļ tǟnda kitāks.
Viņš tā aizgāja, it kā uguns viņu svilinātu.

Sa ne’i lǟ’d ne’iku pi’ds vietā.
Tu tā ej kā pa ūdeni.

Ma lǟ’b jālgiņ (~ eņtš jālgadõks).
Es eju kājām (~ savām kājām).

Lǟ’b, kus tūļ vīb.
Eju, kurp vējš aizved.

La’z ta läkkõ, kus kuŗē tǟnda tȭmbõg.
Lai viņš iet, kur velns viņu rauj!

Li je’dspē’ḑõn!
Ej projām!

Lǟ’m!
Iesim!

Ne’i se lekš ī’dstī’d.
Tā tas gāja arvien.

Pivā lǟ’b je’ddõpē’ḑõn amā īe ūomõg sǭņõz.
Svētki turpinās cauru nakti līdz rītam.

Või se riek lǟ’b Dūoņigõ?
Vai šis ceļš ved uz Dundagu?

Kievāmstiz lǟ’b ne’iku mǟngab.
Viegli vedas, kā spēlējoties.

Lāmbaz ī’žeņtšõks lǟ’b.
Aita izdod skaņas savā nodabā.

Näntõn lekš pǟgiņ pǟdõ murdõ.
Viņiem bija daudz jālauza galva.

Mi’nnõn i’z lǟ’ siedā tī’edõ.
Man to nenācās darīt.

Si’nnõn ä’b lǟ’ rikkõ a’bjelāmiz.
Tev nebūs laulību pārkāpt.