Ta kitkūb na’ggiri.
Viņš ravē kartupeļus.

Ma kīt, ma tīedab, ku ro’vzt tǟnda nutīzt ka Dēvit jǭraks.
Es saku, es zinu, ka cilvēki sauca to arī par Dēvita ezeru.

Sa kītõd tä’mmõn sū’zõ.
Tu saki viņam acīs [~ mutē].

Ta pǟgiņ kītõb.
Viņš daudz pļāpā.

Ta kītiz ēņtšta kovālõks.
Viņš teica sevi gudru [esam].

Pu’nni kik katūks pǟl – se kītõb tu’lka’jjõ.
Sarkans gailis uz jumta – tas pauž ugunsgrēku.

A’ž ne’i kitsāstiz vȯ’ļ lēbaks, kus si’z võiž vȱlda mingizt rikūzt.
Ja tik knapi bija ar maizi, kur tad varēja būt kāda bagātība.

Ma si’nnõn kitāb!
Es tev sakurināšu [pirti]!

Ta kitāb sōna jarā.
Viņš nodedzina pirti.

Roudõ sa panād tu’llõ ja kitād punīzõks.
Dzelzi tu liec ugunī un uzkarsē sarkanu.

Kittõd jarā, si’z ta ȭgõb.
Uzkarsēts, tad tas kvēlo.

Pǟva kitāb, u’m lǟ’mõst vǭŗõ!
Saule svilina, jāiet ēnā.

Ta kitūb lä’b rūtõd vi’zzõ.
Viņš aizķitē loga rūtis.

Kittõb u’m se, mis ma kütan.
Kurināmais ir tas, ko es kurinu.

Ma tī’eb kittõb pūḑi.
Es gatavoju malku.