-
ķite
-
kurinātājs
-
apkure
-
a)teiciens
-
b)teika
-
c)izteiciens
-
ravēt
Ta kitkūb na’ggiri.
Viņš ravē kartupeļus.
-
mednieks
-
a)teikt, sacīt
tā’giž kītõ
atteiktulzõ kītõ
izteiktvastõ kītõ
atbildētä’b kīt ä’b kuijõ, ä’b kažīzt
nesaka ne sausu, ne slapjuä’b kīt ä’b mustõ, ä’b valdõ
nesaka ne melnu, ne baltuMa kīt, ma tīedab, ku ro’vzt tǟnda nutīzt ka Dēvit jǭraks.
Es saku, es zinu, ka cilvēki sauca to arī par Dēvita ezeru.Sa kītõd tä’mmõn sū’zõ.
Tu saki viņam acīs [~ mutē].Ta pǟgiņ kītõb.
Viņš daudz pļāpā. -
b)slavēt
Ta kītiz ēņtšta kovālõks.
Viņš teica sevi gudru [esam]. -
c)paust
Pu’nni kik katūks pǟl – se kītõb tu’lka’jjõ.
Sarkans gailis uz jumta – tas pauž ugunsgrēku.
-
slavens
-
sakāmvārds
-
a)uzslava, slava
kītõks ja o’v
slava un gods -
b)teika, teiksma
-
ieteikuma vēstule
-
slavas dziesma
-
teikumslingv
-
šaurs
kitsāz a’m
šauri [vīriešu] svārkikitsõd rūimõd
šauras telpas
-
medību rags
-
ķīļbārdiņa
-
kurinātājs
-
a)kurināt
ǭ’jõ kittõ
kurināt krāsniMa si’nnõn kitāb!
Es tev sakurināšu [pirti]! -
b)dedzināt
jarā kittõ
nodedzinātrǭ’gidi kittõ
dedzināt žagarustēgaļi kittõ
dedzināt ķiegeļustõrrõ kittõ
dedzināt darvuTa kitāb sōna jarā.
Viņš nodedzina pirti. -
c)karsēt
Roudõ sa panād tu’llõ ja kitād punīzõks.
Dzelzi tu liec ugunī un uzkarsē sarkanu.Kittõd jarā, si’z ta ȭgõb.
Uzkarsēts, tad tas kvēlo. -
d)svilināt
Pǟva kitāb, u’m lǟ’mõst vǭŗõ!
Saule svilina, jāiet ēnā.
-
ķitēt
Ta kitūb lä’b rūtõd vi’zzõ.
Viņš aizķitē loga rūtis.
-
kurināmais, degviela
Kittõb u’m se, mis ma kütan.
Kurināmais ir tas, ko es kurinu.
-
malka
Ma tī’eb kittõb pūḑi.
Es gatavoju malku.
-
apdegums