Ta kastāb puțkidi.
Viņš lej puķes.

Ma kastāb puțkidi vie’dkõks.
Es laistu puķes ar ūdeni.

Leibõ u’m kastāmõst, ku panāb kukkiļi ǭ’jõ: si’z naizpūoļi tī’eb kädūd kažīzõks un tī’eb tazīzõks se kukīļ.
Maize ir jālaista, kad kukuļus liek krāsnī: tad sieviete saslapina rokas un nolīdzina to kukuli.

Agā leibõ kastāb si’z tegīž kä’dkõks, ku ulzõ võtāb: panāb benk pǟlõ, si’z kastāb ja ǭ’rõn la’gtõb pǟlõ, si’z kūor u’m pī’emdi.
Bet maizi laista tad atkal ar rokām, kad ņem ārā: uzliek uz sola, tad aplaista un uzklāj virsū drānu, tad garoza ir mīksta.

Ta kastīz jālgad kažīzõks.
Viņš samērcēja kājas.

Alā kast eņtš ǭ’rõnd.
Nesaslapini savas drēbes.

Ma kastāb lēba razā si’zzõl.
Es mērcēju maizi taukos.