Pie’rrõsuodā mǟ’rst 1721.–1723. līvõd ro’v pigātagā kūolõb ulzõ.
No pēckara mēra 1721. – 1723. [gadā] lībiešu tauta gandrīz izmirst.

Ku ta kūolõb, si’z ta panāb kakš kätā rīnda pǟlõ.
Kad viņš mirst, tad viņš saliek divas rokas uz krūtīm.

Sa kūolõd sīestõ rujāstõ.
Tu mirsti no šīs slimības.

Sa kūolõd sīe rujāks.
Tu mirsti ar šo slimību.

Jālga u’m jarā kūolõn.
Kāja ir notirpusi.

Ku rištīng u’m kūolõmiz pǟl, si’z tä’m sūormõd ä’b pī’lõtõ kõ’urõd, agā si’z ta viedāji eņtš sūormõd tā’giž.
Kad cilvēks ir uz miršanu, tad viņa pirksti neturas saliekti, bet tad viņš atvelkot savus pirkstus a