Se ä’b ūo kui sūr.
Tas nav necik liels.

Kui ka’j!
Cik žēl!

Se ä’b ūo kui sūr.
Tas nav necik liels.

Kui jelād?
Kā klājas [~ dzīvo]?

Kui ne’i?
Kā tā?

Kui sa kītizt?
Kā tu teici?

Sõ’vlõb, kui sa kīskõkst nǭ’gõ kațki.
Niez, it kā tu plēstu ādu pušu.

Ta sǭ’rgõb flintõks, kui ä’b lask set.
Viņš sargā ar šauteni, ka tik nešauj.

Kui ma mūoštab, ne’i ma lōlab.
Kā es protu, tā es dziedu.

Kui ma pa’ņ lo’vvõl, ne’i ma ei ma’ggõm.
Kā es nolikos gultā, tā es aizmigu.

Se u’m tīend tīe lǟlamõks kui oppijiztõn, ne’i ka opātijin.
Tas ir padarījis darbu grūtāku gan skolēniem, gan skolotājam.

Siedā lǟ’ks kuigid vaļmõks sǭdõ.
To vajadzētu kaut kā pagatavot.

Ma võib midēgõst ne’i ȭŗikšõ kuigõd.
Es varu kaut ko tā berzēt kaut kā.

Lapst vā’giž kuigõst eņtš va’is rõkāndõbõd.
Bērni klusi kaut kā savā starpā runā.

I’bbi kuigõz ne’i ä’bjõvīst kāndab.
Zirgs kaut kā slikti nes.

Ǭ’rõnd kuijõbõd.
Veļa žūst.

Jarā kuijõn ne’i ku ǭbõpū, vǭjli.
Izžuvis kā apse, vājš.

Sū kūjõb.
Mute kalst.

Tikkiž kūjõb jarā.
Viss izkalst.

Mä’d nī’em ei kuijõǭ’dõrt.
Mūsu govs kļuva par ālavu.