Sigād pierāst või nī’emõd pierāst kapīņțiz na’ggiri, bīetidi, te’i pīenõks nēḑi rōdaks.
Cūkām vai govīm kapāja kartupeļus, bietes, sasmalcināja tās ar kapājamo dzelzi.

Sigān u’m kapīņțõmõst pīenõks na’ggõrd.
Cūkai kartupeļi jāsakapā smalki.

Vikātõ kapīņțõb, rabūb vastõ, al u’m vikāt lakt, mis pǟl pidāb vikāt ja vazārõks rabūb, la’z vikāt tierā īegõ vȯitõks ja se vȯlks paŗīmstiz ī’edõb.
Izkapti kapina, sit pa to, apakšā ir izkapts lakta, uz kuras tur izkapti un sit ar āmuru, lai izkapts asmens kļūtu plāns un tas labāk grieztu.

Vanāst ūdtõ mǭdõ te’i kappiļõks.
Senāk jaunu zemi sagatavoja ar kapli.

Se u’m seļļi kappiļ, grūoipkappiļ, missõks tīeb grūoipõ, kappiļtõb mȯļdõ.
Tas ir tāds kaplis, siļu kaplis, ar kuru taisa gropi, grebj sili.

Lǟ’ks kappiļtõ mǭdõ. ~ Piḑīks kappiļțõm mǭdõ.
Būtu jākaplē zeme.

Minā vȯ’ļļi kaprīz.
Es esot untumains.

Sa ūod tä’m käpā allõ.
Tu esi zem viņa ķepas.

Ta panāb käpā pǟlõ ja pīkstõb mǭ’zõ.
Viņš uzliek ķepu virsū un nospiež.

Ta ī’žeņtšõks käpārtõb immõrkouți.
Viņš savā nodabā ķepurojas apkārt.