Jukš – tarās vä’ggi tõvād jūrd, lǟlamstiz ulzõ kitkõ.
Usne – dārzā [ir] ļoti dziļas saknes, grūti izravēt.

Izā jūlgastiz mīnda.
Tēvs mani iedrošināja.

Vȯ’l julgi!
Esi brašs!

Jūļgõb ne’i, ku ta ä’b tīeda, mis tī’eb.
Apžilbina tā, ka viņš nezina, ko dara.

Jumāl pierāst!
Dieva dēļ!

Jumālõks!
Ar dievu!

La’z jumāl āndag!
Lai dievs dod!

La’z jumāl ä’bțõg!
Lai dievs palīdz!

La’z jumāl vȱidag!
Lai dievs pasargā!

Või si’z sa jumālt ä’d kārta?
Vai tad tu dieva nebaidies?

Jumāl siedā tīedab!
Dievs to zina!

Alā jumāl pūolstõ vanāpȯisõks īe!
Dieva dēļ, nepaliec par vecpuisi.

Jumāllēbad vȯ’ļtõ piškizt, immõrgoutlimizt ja vȯitõd nemē pūlī’edõd.
Dievmaizītes bija mazas, apaļas un plānas kā koka lapas.

Vanād ro’vdõn tulāb kuodāj āndam jumālleibõ.
Veciem cilvēkiem nāk mājās dot dievmaizītes.

Jūobõnt ä’b lǟ’ jemīņ jūotõ.
Piedzērušo vairs nevajag dzirdīt.

Jūobõnõn jämp rõk.
Piedzērušam dumja valoda.

Sa ūod ne’i jūobõn, ä’d nǟ jemīņ valdõ päuvõ.
Tu esi tik piedzēries, [ka] vairs neredzi gaišu dienu.

Ma ei jūobõnõks vȯ’lkõks.
Es piedzēros ar alu.

Ī’t jū’od pidāb istāmizt.
Savienības valde notur sēdi.

Ibīzõn āndab paņštõ jūodõ.
Zirgam dod dzert no spaiņa.

Ta jūob vietā.
Viņš dzer ūdeni.

Ta jūob krūzõst.
Viņš dzer no krūzes.

Ta jūob amāst paņstõ.
Viņš dzer no visa spaiņa.

Ta juoi eņtš rǭ’ jarā.
Viņš nodzēra savu naudu.

Või ne sǟ’l lekštõ jūomõ?
Vai viņi tur aizgāja dzert?

Mis sa eņtšõn ūod si’zzõl jūond, ku sa seļļi ūod?
Ko tu esi iedzēris, ka tu esi tāds?

Ma võib jūodõ tīera potīļ, mikš mittõ piškīzt glǭzõ?
Es varu izdzert veselu pudeli, kāpec ne mazu glāzi?

Ta juoi ne’iku nanā glǭz pū’ojsõ.
Viņš dzēra tā, ka deguns glāzes dibenā.

Jūojizõn kunāid ä’b täut rǭ’dõ.
Dzērājam nekad nepietiek naudas.

Tä’m mīez ei jūojizõks.
Viņas vīrs kļuva par dzērāju.

Jūokõdõks jūokõb tūoizta rištīngtõ.
Ar jokiem uzjautrina otru cilvēku.

Seļļiz jūokšõks võib sǭdõ tutkāmt.
Ar tādu skrējienu var dabūt galu.

Ma ke’i jūokšijiži vaņtlõmõs.
Es gāju skatīties skrējējus.

Mēg vaņtlizmõ sportlizt jūokšimizt.
Mēs skatījāmies sportistu skrējienu.

Si’n jūokšimizõn ä’b ūo mingizt ka’zzõ.
Tavai skriešanai nav nekāda labuma.

Sūr jūokšimizõks ma sai tä’m kä’ddõ.
Ar lielu skriešanu es viņu panācu [~ dabūju rokā].

Rištīng jūokšõb.
Cilvēks skrien

I’bbi jūokšõb.
Zirgs skrien.

Kieuž ne’i knaššõ jūokšõb lǭjast ulzõ.
Virve tik skaisti skrien ārā no laivas.

Jo’ug jūokšõb.
Upe tek.

Sēmḑa tikkiž jūokšiz mǭ’zõ.
Viss piens notecēja zemē.

Tä’mmõn jūokšõbõd pizārd.
Viņam birst asaras.

Tsä’lmõt jo’ug si’z u’m jūokšõn sieldõ pū’ojkõks tikkiž.
Celmetas upe tad ir plūdusi ar pavisam skaidru dibenu.

Paņ jūokšõb.
Spainis tek.

Paņ jemīņ ä’b jūokš.
Spainis vairs netek.

Nanā jūokšõb vietā.
Deguns tek.

Nanā jūokšiz nemē kõuvõ kievād.
Deguns tecēja kā bērzs pavasarī.

Jūom u’m ve’ž kǭ’d ǭŗa va’isõ.
Joma ir ūdens starp diviem sēkļiem.

Eņtš jūomizõks ta kǭ’tiz sīe kūož.
Ar savu dzeršanu viņš pazaudēja to vietu.

Tä’m jūs alz vȯ’ļ jūomi.
Pie viņa vienmēr notika iedzeršana.

Mi’nnõn u’m jūomiznǟlga.
Man slāpst.

Ma tūndiz jūomiznälgõ.
Es jutu slāpes.

Mie’rrõ u’m võtāmõst jūomnāiga īņõz.
Jūrā jāņem dzēriens līdzi.

Vāškizõn jūotõb jūomnaigõ.
Teļam dod dzert dziru.

Vāškizt jūotõb jūomnāigaks.
Teļu dzirda ar dziru.

Ma tǟnda jū’ondõb kä’dkõks.
Es vadu viņu ar roku.

Tuoi sīnda jū’ondõb pi’ds õigizt riekkõ.
Otrs vada tevi pa pareizo ceļu.

Ta võtīz jõvā jūont.
Viņš uzņēma labu joni.

Paņ u’m jūotstõ vāldiņ.
Spainis ir lodējumā atnācis vaļā.

Jūotimiz jūs u’m vajāg ti’nnõ.
Lodēšanai vajag alvu.

Ma tǭ’b oppõ jūotimizt.
Es gribu mācīties metināšanu.

Jemā jūotõb lapstā.
Māte dzirda bērnu.

Ma tǟnda jūotõb vȯ’lkõks.
Es dzirdu viņu ar alu.

Jupki u’m ilmõ kädūkši pitkā immarvõttõb naiztõn.
Jupķis ir garš apliekamais [virsapģērbs] sievietēm, bez piedurknēm.

Vīla u’m jurg, seļļi va’imi rǭz, vīla ä’b ūo ne’i pī’emdi.
Vilna ir raupja, tāda asa nedaudz, vilna nav tik mīksta.

Mingiz lambõn u’m seļļi jurg vīla.
Dažām aitām ir tāda raupja vilna.

Jurg lānga – seļļi jo ja’mdõ lānga.
Bieza dzija – tāda biezāka dzija.

Jālga jūrmatiz jarā.
Kāja notirpa.

Ku rištīng u’m jūrmatõn, vä’zzõn, piekslõb ī’dõ pūolõ, tuoizõ pūolõ, lūoilõb ī’žeņtšõks.
Ja cilvēks ir apdullis, noguris, mētājas uz vienu pusi, uz otru pusi, grīļojas savā nodabā.

Rǭz u’m pe’ļļõmõst jū’rõ.
Nedaudz jāpiepelna klāt.

a’ž ma tä’mmõn kuigõd pi’ddõz lǟ’dsõ pūtõb jū’rõ.
Ja es viņam, kaut kā garām ejot, pieskaros.

Ta peļīz jõvā kopīk jū’rõ si’zzõltu’lmizõn kalāmī’e tīestõ.
Viņš nopelnīja labu kapeiku klāt pie ienākumiem no zvejnieka darba.

Ma lǟ’b aŗšt jū’rõ.
Es eju pie ārsta.

Istā lōda jū’rõ!
Sēdies pie galda!

Ta līndiz sēmḑa kouš jū’rõ.
Viņš pielidoja pie piena bļodas.

Ta pū’stiz kädūd sīlmadǭ’rõn jū’rõ.
Viņš noslaucīja rokas dvielī.

Ta akīz tīe jū’rõ.
Viņš ķērās pie darba.

u’m kȭlbatõd jū’rõtǟ’tõkši kēratǟ’dõd pǟlõ ja allõ.
Izmantotas papildu zīmes uz un zem burtiem.

Ni u’m vȯnd lȭinagstāiga pigā jūsõ.
Nu pusdienlaiks jau drīz bijis klāt.

Līb ȭ’dõg jūsõ.
Vakars būs klāt.

Ma vȯ’ļ aŗšt jūs.
Es biju pie ārsta.

Ta jelāb kuodā projekt jūs.
Viņš strādā pie mājas projekta.

Ma tulāb aŗšt jūstõ.
Es nāku no ārsta.

Ne’i ku rištīng jū’tõb.
Kā cilvēks jūt.