Ma neiz eņtš i’zzõ u’nsõ.
Es redzēju savu tēvu sapnī.

Mēg izāks ke’imõ mie’rsõ.
Mēs ar tēvu gājām jūrā.

Mēg mǟ’dlõm eņtš i’žḑi.
Mēs pieminam savus tēvus.

Ta lǟ’b eņtš izā riekkõ.
Viņš iet sava tēva ceļu.

Ni võižmõ kǟ’dõ i’ļ jo’ug ne’iku izāndõd.
Tagad varējām staigāt pāri upei kā kungi.

Ma ä’b ūo nǟnd Dūoņig izāndtõ.
Es neesmu redzējis Dundagas kungu.

Sa ūod ī’ž izānd.
Tu pats esi saimnieks.

Ta u’m eņtš sõnā izānd, mis ta kītõb, ne’i u’m.
Viņš tur doto vārdu [~ ir sava vārda saimnieks], ko viņš saka, tā arī ir.

Ta ä’b kāndat izāndizt rištīngt.
Viņš necieš kundzisku cilvēku.

Ta kēratiz izāni’mmõ ka.
Viņš uzrakstīja arī tēvvārdu.