Di’drõkõn vȯ’ļ seļļi tergiļ ilā.
Didriķim bija tāda nemierīga daba.

Ne pūrattõd peļīzt īlastimizt.
Tie koka rati izpelnījās sajūsmu.

Šlītõr mä’gallõ at īlbõkst.
Slīteres kalna pakājē ir lūši.

Ildīņ je’dspē’ḑõn!
Tūlīt projām!

Ma tulāb ildīņ.
Es tūlīt nākšu.

Ro’v arriz i’ļ nänt i’ldist.
Tauta viņus augstu vērtēja.

I’ldõ mo’utšõb sillõ.
No augšpuses iemauc iekšā.

I’ldõst u’m paŗīm nǟ’dõ.
No augšas ir labāk redzams.

Īlgaz bōgõb.
Ronis brēc.

Tu’ļ īlgõb.
Uguns mirdz.

Sǭrlizt ja rū’nlizt sīebõd ilgõ ra’zzõ.
Sāmsalieši un roņsalieši ēd roņu taukus.

Kūorad at pist i’llõ.
Ausis ir stāvus gaisā [~ augšā].

Kūora ä’b pīl i’llõ, bet mǭ’zõ lūotšõb.
Auss nestāv augšā, bet liecas uz leju.

Ve’l pǟva u’m i’llõ, ȭ’dõg ve’l kougõn.
Saule vēl ir augstu, vakars vēl tālu.

Sa ūod jo i’llõ.
Tu jau esi augšā.

Mū mǭīlmaks ku’bbõ pūtimizt võiž amā jõvīst i’llõ pi’ddõ set pi’ds mīerda.
Saziņu ar pārējo pasauli varēja vislabāk uzturēt tikai pa jūru.

Ve’jmi u’m andõn i’llõpidāmizt sūŗimiz jagū mä’d ro’vvõn.
Zvejniecība ir devusi uzturu lielākai mūsu tautas daļai.

Siedā ä’b ūo īlmas nǟ’dõd.
Tas nav nekad [~ pasaulē] redzēts.

Kunā sǭb īlman armõ?
Kad būs pasaulē miers?

Īlma kaššõ kǭrands ä’b ūo mūḑi lūomidi.
Bez kaķa sētā nav citu dzīvnieku.

Dūoņigõ vȯ’ļ tund īlma ro’vžti.
Dundagā bija sanācis milzum daudz ļaužu.

Kis magūb Jǭņīezõ, se īlmas nāizta ä’b sǭ.
Kas guļ Jāņu naktī, tas nekad sievu nedabūs.

Ta ilmõ mīnda ä’b lǟ’.
Viņš bez manis neies.

Ke’ž u’m ilmõ joudtõ.
Roka ir bez spēka.

Siedā jõ ilmõ i’z rõkānd.
To jau velti nerunāja.

Katūks u’m i’lmõl.
Jumts ir augstāk.

Se u’nnägū vȯ’ļ nemē ilmõs.
Tas sapnis bija kā nomodā.

Ma neiz tǟnda nemē ilmõs.
Es redzēju viņu kā īstenībā.

Se u’m ilmõz sūr rǭ’.
Tā ir milzum liela nauda.

Vȯ’ļ ūd pǟlõ oppõmõst va’nnõ i’lzandõkst.
Bija no jauna jāiemācās vecais uzdevums.

Kaš a’iliz i’lzõ pū’zõ.
Kaķis uzskrēja augšā kokā.

Näntõn, kīen vȯ’ļ vizā u’ņ, ä’b või i’lzõ sǭdõ, kītiz: magūb ne’i ku kuoț.
Par tiem, kuriem bija ciešs miegs, nevarēja dabūt augšā, teica: guļ kā maiss.

Kū (~ pīla; ~ pițki; ~ pǟva) tulāb i’lzõ.
Mēness (~ mākonis; ~ negaiss; ~ saule) parādās [~ nāk augšup].

Skuțkīd i’zt lǟ’tõ ne’i kōgaz i’lzõ, ku võiž vȯigõ.
Meitenes negāja tik tālu augšā, ka varēja peldēt.

Ma vaņtlõb i’lzpē’ḑõn.
Es raugos augšup.

Kalāmī’ed tǭ’bõd sõidõ i’lzpē’ḑõn, bet tūļ u’m vastõ.
Zvejnieki grib airēt uz augšu, bet vējš ir pretī.

Mis ta i’ļ sīe kītiz?
Ko viņš par to teica?

I’ļ sīe ä’b ūo midēgõst tieudtõb.
Par to nekas nav zināms.

I’ļ kīen se u’m?
Par kuru tas ir?

Ta na’grõb i’ļ eņtš izā.
Viņš smejas par savu tēvu.

I’z ūo kārtamõst i’ļ si’zzõl sadāmiz.
Nebija jābaidās par iekrišanu.

Mi’nnõn vȯ’ļ i’ļ tǭla vīž lāmbazt.
Man bija pa ziemu piecas aitas.

Sa valīzt vietā i’ļ glǭz kaņț.
Tu pārlēji ūdeni pār glāzes malu.

Sīest kūožõst ä’b sǭ i’ļ jo’ug.
Šajā vietā netiek pāri upei.

Ta paijiz kä’dkõks i’ļ eņtš a’bbõnd.
Viņš ar roku noglauda savu bārdu.

Ta vǭļikšõb i’ļ kilā.
Viņš valda pār ciemu.

Ta vakțūb i’ļ kilā.
Viņš pieskata ciemu.

K. Stalten u’m tendents lǟ’dõ i’ļa’rrõ.
K. Staltem ir tendence uz pārmērībām.

Īra kēļ vȯ’ļ i’ļarū lețkīelkõks sie’gdõd.
Lielirbes valoda bija pārāk sajaukta ar latviešu valodu.

I’ļdžēmḑa lǟ’b ku’bbõ.
Krējums saiet sviestā [~ kopā].

Īļing ku kīerõs viedāb i’lzõ.
Viesulis kā sagriežot velk uz augšu.

Võižmõ a’jjõ lambidi ka i’ļļõ.
Varējām dzīt aitas arī pāri.

Võižmõ kǟ’dõ sǟ’ldõ i’ļļõ.
Varējām staigāt tur pāri.

Alā va’l ne’i tǟdõks, lǟ’b i’ļļõ!
Nelej tik pilnu, pāries pāri!

Se riek lǟ’b i’ļ tuoiz riek rištõ i’ļļõ.
Šis ceļš iet pār otru ceļu krustām pāri.

Rujā lǟ’b si’n i’ļļõ, kui ä’b ak sīnda.
Slimība paiet tev garām [~ pāriet tev pāri], ja tev nepielīp.

Ta pa’ņ mi’nnõn i’ļnustām loulõ sūomõkīelst.
Viņš lika man pārcelt dziesmu no somu valodas.

Amād rūoikizt i’ļsīlmad-i’ļpǟd randõ.
Visi pa galvu, pa kaklu steidzās uz jūrmalu.