-
lejā (virziens), lejup, pa-
alā andõ
padotiesalā eitõ
pakļautiesalā īedõ
zaudēt, pakļautiesalā kēratõ
parakstītiesalā pānda
palikt apakšāLi alā!
Ej lejā!Ma īeb alā tä’mmõn.
Es zaudēju viņam [~ palieku viņam apakšā].
-
a)zem (virziens)
Rǭntõz sadīz lōdan alā.
Grāmata nokrita zem galda. -
b)zem
-
ne-
-
padoties
-
parakstīt
-
vītols(Salix)
Alāb u’m pū, pa’j u’m pȭzõ.
Vītols ir koks, kārkls ir krūms.Alābõn attõ pitkād ǭ’dõd lī’edõd, pa’j lī’edõd attõ pigātagā immõrgoutlimizt.
Vītolam ir garas, šauras lapas, kārkla lapas ir gandrīz apaļas.
-
Alabi
-
vītola-
alābizt pūd
vītola malka
-
vītols(Salix)
-
Alakste
-
zemāk esošs, zemāks
-
pavalstnieks
Ne vȯ’ļțõ ī’d kēņig alāmõd.
Viņi bija viena ķēniņa pavalstnieki.
-
lejtece
Vēna alāmjūokšõm u’m tõvā.
Daugavas lejtece ir dziļa.
-
lejasvācietis
-
lejasvācu-
-
pazemīgs
-
pazemība
-
pazemot
Mȯiznikād alāntizt ta’lro’vžti.
Muižnieki pazemoja zemniekus.Būņțik i’z tǭ’ alāntõ ēņtšta lețliztõn.
Buntigs nevēlējās zemoties latviešiem.
-
zemoties
Alāntõ – se u’m, a’ž ta āndab ēņtšta mingizõn alā; se u’m ūdstiz tī’edõd sõnā
Zemoties – tas ir [tad], kad viņš kādam pakļaujas; tas ir jaundarināts vārds.Tämā alāntiz mȯiznikād je’ds.
Viņš zemojās muižnieku priekšā.Līvlizt i’zt alāntõt sūr Kǭrliz je’dsõ.
Lībieši nezemojās lielā Kārļa priekšā.Minā alāntõb krīevõdõn, lețliztõn.
Es zemojos krieviem, latviešiem.
-
lejup
Ma vaņtlõb alāpē’ḑõn.
Es raugos lejup.
-
žēlsirdīgs
alāstli kēņig
žēlsirdīgais ķēniņš
-
apžēlot
-
a)žēlastība, žēlsirdība
-
b)labvēlība
-
žēlastības dāvana
-
nežēlīgs
-
nežēlīgi, bez žēlastības
alāstõmõt lǟlamstiz
nežēlīgi smagi
-
neaizmirstule(Myosotis)
-
a)žēls
alāz īelkõks
žēlā balsīalāz nǟ’dõ
žēli izskatīties -
b)pazemīgs
Mi’n u’m seļļi alāz mēļ.
Man ir tāds pazemīgs prāts.
-
žēl
u’m alāz
ir žēlalāz nǟ’dõ
žēl skatīties
-
lejup
Ta lõuglõb kȭnkast alāzpē’ḑõn.
Viņš slīd lejup no kāpas.
