Li alā!
Ej lejā!

Ma īeb alā tä’mmõn.
Es zaudēju viņam [~ palieku viņam apakšā].

Rǭntõz sadīz lōdan alā.
Grāmata nokrita zem galda.

Alāb u’m pū, pa’j u’m pȭzõ.
Vītols ir koks, kārkls ir krūms.

Alābõn attõ pitkād ǭ’dõd lī’edõd, pa’j lī’edõd attõ pigātagā immõrgoutlimizt.
Vītolam ir garas, šauras lapas, kārkla lapas ir gandrīz apaļas.

Ne vȯ’ļțõ ī’d kēņig alāmõd.
Viņi bija viena ķēniņa pavalstnieki.

Vēna alāmjūokšõm u’m tõvā.
Daugavas lejtece ir dziļa.

Mȯiznikād alāntizt ta’lro’vžti.
Muižnieki pazemoja zemniekus.

Būņțik i’z tǭ’ alāntõ ēņtšta lețliztõn.
Buntigs nevēlējās zemoties latviešiem.

Alāntõ – se u’m, a’ž ta āndab ēņtšta mingizõn alā; se u’m ūdstiz tī’edõd sõnā
Zemoties – tas ir [tad], kad viņš kādam pakļaujas; tas ir jaundarināts vārds.

Tämā alāntiz mȯiznikād je’ds.
Viņš zemojās muižnieku priekšā.

Līvlizt i’zt alāntõt sūr Kǭrliz je’dsõ.
Lībieši nezemojās lielā Kārļa priekšā.

Minā alāntõb krīevõdõn, lețliztõn.
Es zemojos krieviem, latviešiem.

Ma vaņtlõb alāpē’ḑõn.
Es raugos lejup.

Mi’n u’m seļļi alāz mēļ.
Man ir tāds pazemīgs prāts.

Ta lõuglõb kȭnkast alāzpē’ḑõn.
Viņš slīd lejup no kāpas.