Rištīng u’m ädās, ku u’m irm.
Cilvēks ir nelaimē, ja ir bail.

Ni set u’m ädā.
Nu tik ir posts.

Ma ni u’m ädās.
Es nu esmu nelaimē.

Ta päzīz sūrstõ ädāst.
Viņš izkļuva no lielas likstas.

Ädā ä’b tu’l ouŗõs.
Nelaime nenāk brēkdama.

Mie’r pǟl sugīz ädā.
Uz jūras notika nelaime.

Ädāgimizõst võib sǭdõ mingiz rujā.
No izbīļa var dabūt kādu slimību.

Ma ädāgiz sūršti lāinist.
Es nobijos no lieliem viļņiem.

Ku dikți jarā ädāgõb, si’z u’m sa’ddõltõb te’b.
Ja dikti nobīstas, tad ir krītamā kaite.

Kuŗē ädāgtiz nāizta.
Velns baidīja sievieti.

Se ädāgtiz nänt vä’ggi jarā.
Tas viņus ļoti nobiedēja.

Ta ädāgtiz sīnda, sa ädāgizt tä’mstõ.
Viņš baidīja tevi, tu nobijies no viņa.

Ta u’m seļļi paint, kis nǟb, ku su’ž tulāb lambiž, ī’ž ä’b ädāgt siedā sutā, bet ī’ž panāb je’dspē’ḑõn.
Viņš ir tāds gans, kas redz, ka vilks nāk aitās, [bet] pats neaizbiedē to vilku, bet pats liekas pro

Ädāks ta unīz rǭ’ kuodāj.
Steigā viņš aizmirsa naudu mājās.

Ta ädāl jūokšiz.
Viņš skrēja steigā.

Se lǭja u’m ädāl tī’edõd, sīepierāst ta ä’b ūo mingi jõvā.
Šī laiva ir steigā taisīta, tāpēc tā nav nekāda labā.

Ädāläbāds sai sīedõ.
Tik tikko dabūja paēst.

Ädāläbāndõksõks ma sai vi’zzõ ē’ḑõm, ku vȯ’ļ lē’mõst bǭn pǟl.
Tik tikko paspēju apģērbties, kad vajadzēja iet uz vilcienu.

Ta u’m ädāli, ta ä’b vȯ’dlõ.
Viņš ir nepacietīgs, viņš negaida

Lapst vȯ’ļtõ ädālizt randõ lǟ’dõ.
Bērni nevarēja vien sagaidīt, kad varēst iet uz jūrmalu [~ bija nepacietīgi iet uz jūrmalu].

Ädāstiz vajāg rǭ’dõ.
Ārkārtīgi vajadzīga nauda.

Se ädāstõb usktītštijiz jengõ.
Tas satrauc ticības sludinātāja dvēseli.

Sa ūod jarā ädāstõd.
Tu esi norāts.

Sūr ädāzõks ma a’iliz.
Ar lielu steigu es skrēju.