Ambõd ä’b akkõt pǟlõ, ne’i vizā u’m.
Zobi netiek galā, tik ciets ir.

Ambõd dõ’ržõbõd sūsõ, ku u’m kīlma; ku u’m irm, si’z ka.
Zobi klab mutē, kad ir auksts; kad bail, tad arī.

Ma i’z sǭ mittõ ambõd alā.
Es nedabūju neko uz zoba [liekamu].

Mi’n izā kūoliz jarā, ambõd sūsõ ne’iku kivīd.
Mans tēvs nomira, zobi mutē kā akmeņi.

La’z ta karīņtõg ambõd va’igõ!
Lai viņš kar zobus vadzī!

Ma u’m tuoizõn ambõd va’isõ, tuoi mīnda ī’dstī’d na’grõb.
Otrs zobojas par mani [~ Es esmu otram starp zobiem], otrs mani arvien apsmej.

Mis sa nä’gțõd eņtš ambidi!
Ko tu rādi savus zobus!

Sä, kerk, si’nnõn luiniz ambõ, ānda mi’nnõn tīeroudiz ambõ!
Še, circeni, tev kaula zobs, dod man tērauda zobu!