Vȯnd neijen naiži tubās, amād siedā brīnõnd, mingi rujā tämmõn ni u’m. Tämā, rujā, kītõn eņtš ve’ļļõn ne’i: „Li tīe vǟ’rõd vāldiņ, tōți paldī́ņ broutšõb kōrandõ!“ Un ve’ļ lǟb un rițțig – un vaņ šiedā ta ni (u) m tieuvdõn. Un ne at andõnd tämmõn nēḑi ainḑi jūodõ, mis se izā ni (u) m tūond. Ni ta nei istõn, ni ta kītõn nei: „Tulgõd vaņțļõm, mis sīest pizāroukstõ tulāb uldzõ, paldī́ņ tulāb uldzõ!“ Un ni set nǟnõd, ku seļļi mustā’ (!) nekā pizār, un ka’ddõn nei järā, ku mittõ äb ūo sōnõd nǟdõ, – vaņ še ni vȯļ še te’b, se buŗā. Un se neitst um sōnd tierrõks. Ne, mis attõ pandõd pids täpandidi un tōļõz tegīž, ne sōb nuttõd nuovālkad. Pitrõg (Pr 29)