Ikškõrd u’m perīmī’e jūr attund kilā vaņīm. Ni perīmīez u’m nai kõzāstiz nuttõn naizõn pǟlõ: ”Tūo aššõ sīe potīļ!” Siedā nǟ’dsõ piški kuŗē u’m a’ilõn sǭtõn jūr un nuttõn: ”Perīmīez u’m kä’dsõ, perīmīez u’m kä’dsõ!” Ni u’m tund sǭtõn kā vaņţlõm, mis ne sǟl tīebõd. Sǟl ta u’m nǟnd, ku perīmīez u’m jūond kilā vaņīmõks. Sǭtõn ra’bbõn piškīz kuŗēn a’b pǟl un kītõn: ”Ni sa ūod malāts, ku sa siedā võižt” un karīņţiz tä’mmõn potīļ rīndad je’ddõ. Ne’i ne ve’l paldīž kǟ’bõd – sǭtõn piškīz kuŗēks je’dsõ un tikkiž ēļ nänt tagān. Ne vȯtšõbõd, ku sǭks te’iž mingiz eņtš kä’ddõ ne’iī’ž ku sīe perīmī’e. I 1924 Alfred Damberg, 9. III 1909 Sr 97 Kīlaji Ikš perīmīez u’m ki’llõn sīemtõ. Tä’mmõn pi’ddõz u’m lǟ’nd ikš vanā mīez. Vanā mīez u’m tēriņtõn perīmīestõ jumāl a’bkõks, bet perīmīez ä’b ūo savõttõn tä’m tēriņtõmist un mõtlõn, ku vīļa nokazāji ne’iī’ž bäs jumāl a’bbõ. Vanā mīez u’m lǟ’nd je’dspēḑõn smagā sidāmõks.