Vanāst līvlizt jelīzt Baltij mier mōgõr pūolizõs rāndas Bušnikād jōrast Vǟnta jūsõ Kūolka nanā sōņõ ja Rīgõ mier lop vežgõr pūolizõs rāndas. Senatnē lībieši dzīvoja Baltijas jūras austrumu piekrastē no Būšnieku ezera pie Ventspils līdz Kolkasragam un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē.
Joig kiur piga vast Pizzõ. Upes līcis gandrīz pretī Miķeļtornim.
◆ Daviņõl, Daviņõl, Daviņõld
Kārand Lūž kilas. Rov sūsõ Däviņ. Sēta Lūžņas ciemā. Tautā saukta Däviņ.
Vecsaimniecība, saimnieks Didriķis Krišjānis sācis saimniekot tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Bija zvejnieks. 1935. gadā Dāviņos dzīvoja lībieši Didriķis Krišjānis ar sievu Lību un pieciem bērniem. Dāviņos mitinājās arī vecais saimnieks, Didriķa tēvs Uldriķis (1855), kā arī Ernestovsku ģimene. 1942. gadā Didriķi Krišjāni un vēl divus zvejniekus jūrā apšaudīja padomju lidmašīna. Didriķi Krišjāni nogalināja. Sieva un bērni māju atstāja, tā sabruka.
◆ Dēliņ jūr, Dēliņ jūs, Dēliņ jūstõ
Kārand Lūž kilas. Sēta Lūžņas ciemā.
Dēliņu sētas gaitām var izsekot jau no 1723. gada, kad tā ir atzīmēta Popes-Rindas draudzes baznīcas grāmatā. Dēliņi atradās ciema nomalē – vairākus kilometrus no ciema centra uz Ovišu pusi, meža ielokā Lūžņas upītes krastos. Laika gaitā sētas iedzīvotāji ir mainījušies, bet vairāk nekā gadsimta garumā Dēliņos dzīvojuši vienas dzimtas piederīgie. 1935. gadā Dēliņos vēl mitinājās vecie saimnieki Didriķis un Līze Andersoni, kā arī jaunie – Didriķa meita Līna Andersone ar vīru Didriķi Didriksonu. Tāpat kā citas Lūžņas mājas, Dēliņi būtu aizgājuši bojā, ja vien netiktu pārvesti uz Brīvdabas muzeju. Brīvdabas muzeja ilggadējā etnogrāfe Irisa Priedīte par pārvešanu stāsta šādi: „Toreiz biju jauna speciāliste un lībiešu sētas sameklēšana Brīvdabas muzejam bija viens no maniem pirmajiem nopietnajiem uzdevumiem. 1968. gadā devos uz Ziemeļkurzemes jūrmalu lībiešu sētas meklējumos. Nonācu Ovišos, bet tur neko interesantu neatradu. Lūžņā laimējās, jo stacijas uzraugs tūlīt norādīja uz Dēliņu sētu. Sētas pēdējais saimnieks Pēteris Didriksons darījumam piekrita uzreiz, un tā labi saglabājušās Dēliņu sētas ēkas nokļuva muzejā. Tā bija raksturīga lībiešu jūrmalas ciemu vecsaimniecība 19. gadsimtā.”
Kōrand Pitrõgõl. Sēta Pitragā.
Dēlnieku sēta pastāvējusi jau 18. gs. II pusē. Tolaik Dēlnieku saimnieki bijuši arī ciema vagari. Saistīta ar lībiešu Geigu dzimtu. 1900. gadā no barona mājas izpircis Pēteris Geige, lībiešu sabiedriskā darbinieka Ilmāra Geiges vectēvs. Mūsdienās Dēlnieku sēta joprojām pieder Geigu dzimtas pārstāvjiem.
Dieviņa ezers atradās Bažu purva dienvidaustrumu stūrī, kur tagad plašs līdzenums un pļavas. Blakus tam stāvējušas Dieviņa mājas. Pavisam tālā senatnē tur bijis jūras dibens. Ūdeņi radījuši kāpu grēdas (kangarus) un ieplakās purvus (vigas). Mūsdienās Dieviņa vietvārds ir saglabājies tikai Dieviņkangara nosaukumā. Tā ir augstiene, kas stiepjas gar bijušā Dieviņa ezera dienvidaustrumu malu. Dieviņa ezera nosusināšana notika 1837. gada rudenī un 1838. gada ziemā. Dundagas muižas īpašnieks barons Kārlis Osten-Zakens bija nolēmis paplašināt pļavas un tāpēc ezeru nosusināt. Zlēku mācītājs Johans Georgs Bitners sagatavojis ezera nosusināšanas projektu, kuru īstenoja zemnieki, zvejnieki un muižas ļaudis. 1837. gada oktobrī kanāla rakšanā piedalījušies 270 strādnieku un 50 pajūgu. Bijis jāizrok līdz jūrai 5,3 metrus (18 pēdu) plats kanāls, kura dibenam bijis jābūt 0,6 m zem jūras līmeņa. Apakšdaļā gan tas bijis tikai tāds, kurā viens cilvēks var stāvēt. Strādājuši 17 dienu, līdz tas paveikts. Ezera ūdens sācis tecēt uz jūru pa to pašu vietu, kur tagad tek Melnsila upe. Bet ap Ziemassvētkiem uznācis tāds sals, ka kanāls aizsalis, bet ezers vēl arvien bijis savā vietā. Tad enerģiskais barons pats devies uz notikuma vietu un piedalījies dzimtļaužu komandēšanā. Bijušas tādas dzelzs lāpstas garos kātos, ar kurām sasalums ticis sadauzīts, un ūdens straumēm devies pa grāvi uz jūru.
Teiku par Dieviņu ezeru stāstījis košradznieks Andrejs Skadiņš: "Senos laikos pie Melnsila bija lielas, purvainas pļavas. Kādu dienu cilvēki Dundagā redzējuši, ka nāk liels melns mākonis. Kāds vīrs, jādams uz balta zirga, saucis: “Ezers nāk, ezers nāk!” Cilvēki bailēs izskrējuši no mājām uz kalniem. Mākoņa viena daļa noklīdusi, un tā radies Beitiku dīķis. Pārējais mākonis virzījies uz jūras pusi un nolijis uz Melnsila pļavām. Bijušas lielas lietus gāzes, pēc kurām pļavu vietā viļņojies septiņas verstis garš un ap versti plats ezers. Vīrs baltajā zirgā piegājis pie gana un teicis: “Tas ezers te nebūs vienmēr, tas iztecēs uz jūru.” Kad Dundagas barons izdzirdis, ka notikusi tāda skāde – pļavas pārvērtušās par ezeru –, viņš licis rakt grāvi uz jūru, kaut vai ziemā. Sākuši rakt no jūrmalas. Ziemā siena vedēji braukuši pāri ezeram. Viņi atkal sastapuši jātnieku baltā zirgā, kas saucis: “Steidzaties, steidzaties!” Tomēr kāds vecāks vīrs ar baltu zirģeli nav paspējis tikt citiem līdzi. Tekošais ezers viņu ar visu siena vezumu aizrāvis uz jūru.” ("Dieviņa ezers",1921. gada 17. janvārī. LFK, 1603., 67.)
Dīevõjōra sai lastõd ulzõ mingizt sadā āigast tāgiž. Rovž attõ jellõnd āinamōl un siz um tund ikš ratstāji vālda õbīz sǟlgas un kītõn: urgõgõd, rovž, urgõgõd, jōra tulāb! Kis ātõ urgõnõd sīest kūožõst järā, ne at īenõd jellõ, agā ikš äb ūo kūlõn. Pīlakabāl um saddõn mōzõ, īend jōraks un se mīez um upāndõn järā amā eņtš õbīzõks, kis vȯļ ka vālda. Ku jōra laskīzt ulzõ, siz ta võtīz tegīž mīe un vālda õbīz īņõ mierrõ (ku jōra īrgiz lǟdõ, siz se mīez viedīz pūḑi iļ jei un sadīz sillõ). Jōra tagān vȯļ Dīevõ kōrand, võib vȱlda sīes kūožõs um Jōramȯizõ. Dieviņezers tika nolaists pirms kādiem simts gadiem. Cilvēki esot strādājuši pļavā, un tad ir nācis viens jātnieks balta zirga mugurā un teicis: "Bēdziet, cilvēki, bēdziet, ezers nāk!" Kas ir aizbēguši no tās vietas projām, tie ir palikuši dzīvi, bet viens nav dzirdējis. Mākonis ir nokritis zemē, palicis par ezeru, un tas vīrs noslīcis ar visu savu zirgu, kas arī bijis balts. Kad ezers tika nolaists, tad tas atkal paņēma vīru un baltu zirgu līdzi uz jūru (kad ezers sāka iet, tad tas vīrs veda malku pār ledu un iekrita iekšā). Aiz ezera bija Dieviņu sēta, varbūt tajā vietā ir Ezermuiža.
Kōrand Kuoštrõgõl. Kōrand um dīk aigāl. Sēta Košragā, Sēta ir dīķa malā.
1751. gadā Košragā bijusi Dīķu sēta. 1826. gada revīzijas dokumentos vairs nav Dīķu sētas, bet ir Kinne sēta. 1846. gada dokumentos tā jau ieguvusi nosaukumu Kinne-Dīķe. Sēta saistīta ar lībiešu Fletnovu dzimtu. Lībiešu teicējas Katrīnas Krasones dzimtās mājas.
◆ Droudziņõl, Droudziņõl, Droudziņõld
Kārand Lūž kilas. Jelud vanast āt vuonnõd Piškiz Dūtšõks kubs, īd katuks al, bet pierrõ zāigõnd kațki. Nei siz ne āt Piškiz Dūtšõks vuonnõd seļļist drougõd. Paldiņ jelud āt jara artõd. Sēta Lūžņas ciemā. Ēkas senāk bijušas kopā ar Mazdūčiem zem viena jumta, bet vēlāk sazāģētas. Tā viņi tad ar Mazdūčiem bijuši tādi draugi. Šobrīd ēkas ir nojauktas.
Mežsargmāja Draudziņi Lūžņā radusies ap 1824. gadu. Uzvārdu došanas laikā ģimene pieņēma Draudziņu uzvārdu. Māja 20. gs. tika nojaukta un aizvesta uz Staldzeni.
Kōrand Kūolkas mingizt kakš kilomētõrt Sūrrānda pūol mõtsās. Se palīz ežmiz suodā āigal jarā. Sēta Kolkā, kādus divus kilometrus Dižjūras pusē, mežā. Tā nodega Pirmā kara laikā.
Dumberu sēta atradusies mežā starp Kolku un Vaidi, tuvāk Kolkai. Zināma no 19. gs. sākuma. Pirmais zināmais saimnieks bijis Brancis Emburs, dzimis 1799. gadā. Dumberi nav bijusi liela saimniecība, tā pastāvējusi vēl 20. gs. I pusē.
