Vecsārnasti bija Andreja un Marijas Grīntālu jaunsaimniecība. Līdz 20. gs. 30. gadiem Grīntāli, tāpat kā vēl četras kolcenieku ģimenes, pirms jaunsaimniecību saņemšanas bija rentnieki Sārnastu sētā. Andrejs Grīntāls (dz. 1872) bija lībietis, prata lībiešu, igauņu, krievu valodu. Viņš ilgus gadus bija Kolkas pareizticīgo draudzes vecākais. Laika gaitā mājas īpašnieki ir mainījušies. Jaunākos laikos māju nopirka bijusī Kolkas luterāņu draudzes vecākā Dzidra Bērziņa. Viņa mainīja mājas seno nosaukumu, jo māja un visa apkārtne bijusi tik nolaista, ka viņa nevēlējusies saglabāt pat veco mājvārdu. Tagad mājas nosaukums ir Liandras.
Se vȯļ vanā piedāg mäd kōrand jūsõ. Se vīḑõr, mis sǟl vȯļ illõ, vȯļ jemīņ äb ku sadā āigastõ vanā. Se vȯļ seļļi sūr vanā piedāg. Tā bija veca priede pie mūsu mājām. Tas vējrādis, kas tur bija augšā, bija vairāk nekā simt gadu vecs. Tā bija tāda liela veca priede.
Uz Vecvagaru zemes jau 1914. gadā bija četras mazistabas, viena no tām – Vecvagaru Stalti, kur saimniekoja Kārlis un Anna Stalte. 1935. gadā mazistabā dzīvoja atraitne Anna Stalte ar dēliem Augustu, Vili, Oskaru un meitu Irmu. Annas vīrs Kārlis bija miris 1926. gadā. Kā jaunsaimniecība Vecvagaru Stalti 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanā reģistrēti ar nosaukumu Viļņi. Anna 1944. gada oktobrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.
Irma Fridrihsone (dz. Stalte): "Uz Vecvagaru zemes gabala stāvēja dzīvojamā māja, klēts un stallis ar nojumi. Pie jūrspuses kāpas bija labības lauks. Mūsu mājas vienā galā bija koridors un virtuve, kuras vidū stāvēja plīts un aiz tās maizes krāsns mute. Pati krāsns atradās istabā. Ēkas otrajā galā bija izbūvētas trīs istabas: ēdamistaba, guļamistaba un lielā istaba, kas stiepās visas mājas garumā no virtuves līdz ēkas gala sienai. Šai istabai bija trīs logi: divi sānu un viens gala sienā. Otrā mājas sānā bija abas pārējās istabas. Vecvagaru vecās dzīvojamās mājas vidū bija izmūrēts manteļskurstenis, arī dižais skurstenis. Māja bija celta uz divi gali. Vienā galā bija saimnieku ģimenes istabas, otrā – liela vaļinieku istaba, kurā mitinājās vairākas ģimenes."
Māja palika bez īpašnieka. Kad būvēja Kolkas stadionu, māju nojauca un atkal uzbūvēja netālu no stadiona, mežmalā.
◆ Viļīmõl, Viļīmõl, Viļīmõld
Viļumu sēta zināma no 18. gs. I puses. Gadsimta beigās Viļumos saimniekoja Janis un Līze Princjāņi, kuriem 1795. gada 26. nov. (pēc j. st) piedzima dēls – mūsdienu lībiešu kultūras pamatlicējis Jānis Princis vecākais. Ap 1825. gadu Jānis Princis vecākais ar ģimeni pārcēlās uz Pizes Pizniekiem, vēlāk uz Ventspili. Kādu laiku Viļumos mitinājās Grīnfeldu ģimene no Lielirbes, tad Uldriķis un Līze Kāpbergi. Vismaz no 1849. gada Viļumos saimnieko Jānis Princis jaunākais ar sievu Līzi (dz. Draudziņa). Viņš Viļumos saimniekoja līdz savai nāvei 1904. gadā. Arī turpmāk Viļumus apsaimnieko Jāņa Prinča jaunākā dzimtai piederīgie. Līdz Pirmajam pasaules karam Viļumu mājas atradās blakus Pizes krogam, pēc kara tās tika uzceltas citā vietā – tālāk no centra uz Lūžņas pusi.
Vīnkalnu jaunsaimniecību uzcēla tūlīt pēc 1935. gada. Jaunbūve atradās blakus pareizticīgo baznīcai, tās dienvidu pusē. Vīnkalnu saimnieki bija lībiete Milda (dz. Hausmane) un Ernests Veinbergi. Māja, domājams, pabeigta 1936. vai 1937. gadā. “Ventas Balss” 1938. gada 27. oktobrī informēja, ka 1937. gada vasarā Kolkasraga Vīnkalnos atvērta tūristu mītne. Tā bija pirmā un vienīgā tūristu mītne Kolkā.
1938. gada 2. augustā Vīnkalnos viesojās Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Par ministra ierašanos Kolkā ziņoja arī „Ventas Balss” (11.08.1938.): "Izmantodams atvaļinājuma brīvlaiku, ārlietu ministrs V. Munters šinīs dienās devies saistošā, kaut arī pagrūtajā ceļojumā pa Kurzemes jūrmalu. Ministrs, starp citu, apciemoja arī Kolku, un kolcenieši pieredzēja pārsteigumu: basām kājām ar mugurmaisu plecos šajā stūrīti iesoļoja valdības loceklis ārlietu ministrs V. Munters."
Mājā dzīvoja vēl 1960.–1970. gados. Pēc tam tā palika tukša, un to nojauca 1990. gados.
Rov sūsõ nuttõd Piškīzkaļājõks, sīest vȯļțõ kūorõkst kakš kaļājt: sūrkaļāj ja piškikaļāj. Tautas mutē saukti arī par Mazkalējiem, jo blakus bijuši divi kalēji: dižkalējs un mazkalējs.
Vīnamegi – bijušais zvejnieka un kalēja mazistabas komplekss, kas vairākās paaudzēs piederēja kalēju dzimtai Lēmaņiem. Dzīvojamā māja celta 1935. gadā. Mājas saimnieks Lēmanis Didriķis ar dēliem Alfrēdu un Teodoru bija stingri baptisti. Pēckara gados Vīnamegi dižistabu izmantoja kā baptistu lūgšanas centru.
Kōrand nim Kuoštrõgõl. Sētas nosaukums Košragā.
Kādreizējās mazistabas vieta, kura izveidojās ap 1905. gadu uz zemes gabala, kas izpirkts no Žokiem. Dzīvojamā māja celta 1930. gados, bijusi izrotāta ar kokgriezumiem. Tolaik tur dzīvoja Didriķis Gūtmanis ar sievu Emīliju.
◆ Vītõl jūr, Vītõl jūs, Vītõl jūst
Vītolu sēta pastāvējusi jau 1820. gadā, atrodama arī 1881. gada māju sarakstā. Tās saimnieks bijis Andrejs Belte, Uldriķa dēls. 1935. gada lauksaimniecības skaitīšanas dati rāda, ka Vītoli bijuši 69,21 pūrvietu liela saimniecība, saimnieks Jānis Kasparsons. Pēc Alvīnes Veinbergas datiem, 2000. gada martā māja vēl bijusi. Māju bija nopirkuši rīdzinieki.
Kōrand Kūolkas. Sēta Kolkā.
Celta 1930. gadu beigās kā jaunsaimniecība. 1939. gadā Vizbuļi ar 5,65 pūrvietām piederējusi Helēnai Andersinai (dz. Freimane, 1885). Kolcenieki Helēnu dēvēja par Dižlīnu. Viņa bija īsta lībiete, dzimusi Kolkā. Jau no astoņu gadu vecuma sākusi strādāt pie zivju sālīšanas un žāvēšanas. Vēl mūža nogalē viņa ar kaimiņienēm sarunājas lībiešu valodā. Pēc Otrā pasaules kara Helēna turpināja dzīvot Vizbuļos un, lai nopelnītu kādu lieku rubli, brīvo dzīvojamo platību izīrēja. Dižlīnu kā lībiešu teicēju katru gadu apciemoja igauņu valodnieki ar studentiem. Arī mūsu folkloristi ir pierakstījuši vairākas Dižlīnas teiktās folkloras vienības, gan piezīmējot, ka teicējai ir slikta atmiņa. Ap 1990. gadu Vizbuļi pārdoti rīdzinieku ģimenei.
Se um vȯnd vanāst kōrand Kūolkas. Paldīņ jemīņ äb ūo. Tā ir bijusi senatnē sēta Kolkā. Šodien vairs nav.
Vīžu sēta savulaik bijusi tai saucamajā Kalna ciemā. Mūsdienās tas ir Ušu ciems, apm. 6 km no Kolkas uz Melnsila pusi. 1770. gada Irbes-Ģipkas draudzes ciemu, sētu un saimnieku sarakstā minētas divas Krusta ciema sētas – Vīžu Anša un Ušu Didriķa.
Īrgõb Kūolkast Pitrõg sōņõ. Sākas no Kolkas līdz Pitragam.
Kāngar Vīž kōrand azūm ležgõl. Kangars Vīžu sētas vietas tuvumā.
Kāngar Kūolka ležgõl. Ušī jūsõ. Kangars Kolkas tuvumā. Pie Ušiem.
Kāngar Kūolkas Ušī jūs. Kangars Kolkā pie Ušiem.
Kōrand Kūolkas. Se kōrand sai artõd järā. Izānd artiz järā. Ne laskīzt väggi jennõ bokīdi. Sēta Kolkā. Tā sēta tika nojaukta. Kungs nojauca. Viņi šāva daudz buku.
Zēņu sēta zināma jau kopš 1744. gada. Tā atradās apmēram 1–1,5 km no Kolkas ciema uz Melnsila pusi. 18. gs. šo apdzīvoto vietu ar divām sētām – Zēņiem un Korešiem – sauca par Lejas Krustiem. 1873. gada ieraksts Irbes-Ģipkas baznīcas grāmatā ir pēdējais, kuru izdevās atrast saistībā ar Zēņu sētu (Veczēņi).
Vigā Vaidõl. Min kōrand um Zēpvigā aigās. Viga Vaidē. Mana sēta ir Zēfvigas malā.
Edgars Hausmanis par Zēfvigu: "Jaunsaimniecības Vaidē piešķīra 1931. gada sākumā, arī mums. Kad zemi iedalīja, šo vietu vietējie sauca par Zēfvigu. Pīles te dzīvoja, vigā ziedēja ūdensrozes. Pamatīgs purvs bija. Viss te tika līdzināts. Tēvs ar mammu bija izdomājuši purva rozes, purva puķes, un tā palika – Purvziedi. Te mēs dzīvojam jau trešajā paaudzē."
Ziedlejas celtas ap 1926. gadu. Saimnieki lībieši Pēteris un Lizete Breinkopfi. Viena no ģimenēm, kurā vēl 1935. gadā ģimenē saziņā lietoja lībiešu valodu, ko zināja arī visi Breinkopfu bērni. Pēteris Breinkopfs bija pēdējais pirmskara Līvu savienības priekšsēdis (1936–1940). No 1932. gada Breinkopfi izīrēja pāris telpas, kurās darbojās Sīkraga pamatskola ar divām klasēm.
