Kōrand Kūolkas. Zēņkōrand ležgõl. Se ka nei īž sai artõd järā ku Zēņ. Zēņ, Korīž ātõ Mustānum pūol. Sēta Kolkā. Netālu no Zēņu sētas. Tāpat nopostīta kā Zēņi. Zēņi un Koreši ir Melnsila pusē.
Apdzīvota vieta Lejas Krusti zināma no 18. gs. I puses. Apm. 2–3 km no Kolkas uz Melnsila pusi. Bija divas sētas – Zēņi un Koreši (Korresch). Domājams, ka Korešu sēta beigusi pastāvēt 19. gs. otrajā pusē.
Se vȯļ aplōka Lõkšõn, sīe Rištiznītõn tutkāmõl. Bēm ouk um Kivnītis. Joug kõlīņ lǟb. Tas bija aploks Lekšiem, tās Rištiznītes galā. Bēmcaurums ir Kivnītēs. Upe tek līkumojot.
Karnīte – Kukšupes vijas gals, kādreiz tur bija Vaides ciema lauks, zemes. Jaunākajos laikos tur uzpludināts Vaides dīķis.
Koustpurvi – lieli meža izdegumi, kangari un vigas. Tiem cauri gāja ceļš uz Mazupes mājām.
◆ Kȭnkatarrõ, Kȭnkatarās, Kȭnkatarāst
Kāngar joignaigas. Kangars upmalā.
Kuordi joig kūolta Piza kila ležgõl. Augsts upes krasts Miķeļtorņa ciema tuvumā.
◆ Krinkiļ jūr, Krinkiļ jūs, Krinkiļ jūst
Kārand Lūž kilas. Sēta Lūžņas ciemā.
Vecsaimniecība, zināma vismaz no 19. gs. vidus. Krinkeļi saistīti ar Beltu dzimtu. 1920. gadā Krinkeļos saimniekoja Andrejs Belte (1880) ar ģimeni. Pēc Ernesta Mūrnieka ziņām, Andrejs savu laiku bijis jūras braucējs ar stūrmaņa pakāpi, bet vēlāk zvejnieks un labs laivu meistars. Pirmā pasaules kara laikā ģimene bija bēgļu gaitās Krievijā. Kad atgriezās, sāka atkal visu no jauna. Saimnieks gan drīz nomira. Beltes saimniekoja Krinkeļos 1935. gadā, kā arī vēl padomju gados. Pamazām bērni izklīda. Māja bija veca, un dēli to noārdīja malkai.
Kōrand Kūolkas. Sēta Kolkā.
Ziņas par Kristu sētu parādās 19. gs. vidū. Ēka, kas mūsdienās nes Kristu vārdu, ir celta 1933. gadā. To cēlis Augusts Grīnvalds. No 1922. gada viņš dienēja Latvijas robežsardzē Kolkas rajonā, bet no 1928. gada viņš bija vecākais policists Kolkā. 1941. gada 14. jūnijā A. Grīnvaldu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Padomju laikā māju nacionalizēja, un kādu laiku tur darbojās Kolkas ambulance. Kopš 1976. gada Kristu mājā dzīvo bijušās dūmelnieces Ainas Bolšingas (dz. Rumpenberga, 1938–2021) ģimene.
Pareiz pivākuodā Taļžpivād sōbõd pidtõd pivākuodā pivādõks. Pareizticīgo baznīca, Ziemassvētki tiek uzskatīti par baznīcas svētkiem.
Kolkas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo baznīcu iesvētīja 1892. gada 8. novembrī. Līdz 1892. gadam Domesneses (Kolkas) pareizticīgo draudzes dievkalpojumi notika pagaidu baznīcā, kas bija iekārtota Kolkas glābšanas stacijas barakā. Draudze no Dundagas barona 1889. gadā nopirka zemi un tur uzcēla Rīgas eparhijas arhitekta Apollona Edelsona projektētu baznīcu, priestera māju un draudzes skolas ēku. Padomju okupācijas gados Kolkas pareizticīgo draudze darbojās līdz 1982. gada novembrim. Baznīcu nodeva Kolkas ciema izpildkomitejai, kas 1987. gadā nolēma dievnamu izmantot kā kapliču, tomēr nodomu neīstenoja. 1991. gadā Kristus Piedzimšanas pareizticīgo draudze Kolkā darbību atjaunoja, un baznīca atkal kalpo savam pamatmērķim.
Kōrand Kūolkas. Sēta Kolkā.
Kolkas Krūmiņi radušies ap 1820.–1830. gadu. Krūmiņus no Dundagas barona 1903. gadā izpircis Nikolajs Geige (Jeije). 1923. gadā Krūmiņu saimniece bija lībiete Trīne Geige. 1930. gadā 5. maija īpašuma tiesības uz Krūmiņu saimniecību tika apstiprinātas Nikolaja meitai Paulai Jeijei-Geigei. Zemes platība bija 51,24 pūrvietas. 1939. gadā lauksaimniecības skaitīšana rāda, ka vislielākā mājlopu saime Kolkā bija Krūmiņu saimniecei Paulai Geigei, viņai piederēja arī plašs saimniecības rīku klāsts. Kolceniece Valija Laukšteine stāsta: "Krūmiņu māja bija ļoti liela, viens gals nebija apdzīvots. Otrā galā dzīvoja paši. Kā jau vecās mājās, viss bija tumšs. Atceros, viņiem bija daudz govju un aitu. Viņiem bija arī daudz bišu. Krievu laikos Krūmiņu mājās bija zirgu staļļi. Kad uzcēla jauno zirgu stalli, te visu nojauca. Artelis tā vietā uzbūvēja garāžas un citas ēkas."
Kōrand Kūolkas. Se um pivākuodā ležgõl. Sǟl vȯļ krūogõ. Ku pivāstkuodāst tuļ ulzõ, nei krūogõ sizzõl. Sēta Kolkā. Tā ir baznīcas tuvumā. Tur bija krogs. Kā iznāca no baznīcas, tā krogā iekšā.
Kolkas Krogu mājvieta zināma vēl no 18. gs. Senā vecsaimniecība izzuda pēc Pirmā pasaules kara. Mūsdienās Kolkas Krogi ir neliela māja, kas, tāpat kā senie Krogi, atrodas netālu no Kolkas pareizticīgo baznīcas.
Kōrand Pitrõgõl. Sǟl um vȯnd vanāst krūogõ. Sēta Pitragā. Tur senatnē bijis krogs.
Krogu sēta veidojusies 19. gs. vidū. Saistīta ar Antmaņu dzimtu, kas Pitragā dzīvo jau sestajā paaudzē. Mūsdienās sēta sadalīta – Krogi 1, kur dzīvo Andris Antmanis, Krogi 2 – dzīvo viņa radi.
Mājpāika Īras. Mājas vieta Lielirbē.
Viena no vecākajām Lielirbes sētām. Popes-Rindas baznīcas grāmatā minēta jau 1736. gadā, kad kristīts Kūkiņu Ērmaņa dēls Pēteris. 18. gs. te saimniekoja Ērmaņa dēli. Kopš 1865. gada Kūkiņus apsaimniekoja Andersoni. Lielirbnieki atceras, ka 19. gs. pa Irbes upi līdz Kūkiņiem varējis atzēģelēt ar liellaivu. Starp Kūkiņiem un Kalniem bijusi vecupe, kur laivas varējušas labi pārziemot. 20. gs. 30. gados Kūkiņos vēl bija saglabājusies vecā māja. Tajā bija tikai viena istaba un virtuve – saimniekiem, bet otra istaba bez virtuves – vaļiniekiem. Saimnieki – lībiete Nēze Andersone ar dēlu Otto – jauno māju uzcēla 1932. gadā. Nēzes vīrs Ansis jau bija miris. 1944. gadā Otto emigrēja uz Zviedriju. Nēze dzīvoja viena, kamēr spēja. Jaunā māja ilgi pretojās laika zobam, līdz 1989. gadā sabruka.
