cienīt lu’ggõ pi’ddõ
atdot godu, salutēt o’vvõ andõ
godu un prieku izgaršot o’vvõ ja rȭmõ maitsõ
kādam par godu o’vkõks
parādīt godu o’vvõ nä’gțõ
aizskart kāda godu äds mingizõn o’vvõ rikkõ
laupīt godu o’vvõ võttõ
iemantot cieņu o’vstõkst sǭdõ
Uzcienāsim tad nu mīļos ciemiņus. Räbītštõm si’z ni armidi kilāliži.
Viņš cienā otru cilvēku; cilvēks ir viņam pa prātam. Ta tsē’ņõb tūoizta rištīngtõ; rištīng u’m tä’m mīel pierāst.
Viņš ļoti cienīja savus vecākus. Ta väggi o’vstiz eņtš va’nbiži.
Putns čiepst – dzied, čivina. Lind pīukšõb – lōlab, tšīkstõb.
Cāļi iet brēcot un čiepstot čiep, čiep, čiep. Ka’ņkizt kǟ’bõd räukõs ja tšīkstõs tšīk-tšīk-tšīk.
Cālis čiepst olā. Ka’ņki tšiukstõb munā sizāl.
ciest sāpes va’llõ kāndatõ
Viņa kakls cieš. Tä’m ka’ggõl kāndatõb.
Ja tev sāp, tad cilvēks cieš. Ku si’nnõn pȯdūb, si’z rištīng tsī’ešõb.