Siens čab. Āina grä’bžõb.
Sauss siens čaukst. Kūja āina grä’bžõb.
Sausas lapas čab vējā, zem kājām. Kūjad lī’edõd tšäbīkšõbõd tūl kä’dsõ, jālgad allõ.
Pulkstenis iečabējās un iegrabējās. Kīela tšäbīkšiz ja gräbīkšiz.
Tā kā čab uz jumta. Ne’iku tšūžõb katūks pǟlõ.
Žagari stāv čagani. Rǭgõd at ko’rgiļ.
Zari ir čagani, tie labi nedeg. Oksād at ko’rgiļ, ne ä’b palāt jõvīst.
Maize kļūst čagana, skaisti caurumaina. Lēba īeb tšougõnõks, knaššõ ouklizõks.
[Tu] tikai čakarējies. Set kǟ’mõrtõd.
Tāda lieta ir sačakarēta, bailes ir. Seļļi ažā u’m jarā kǟ’mõrtõd, u’m irm.
Viņš neprot, viņš tikai čakarējas. Ta ä’b mūošta, ta set kämpiļțõb.
Viņš čakarējas, dara, kas nav [nekā] vērts. Ta kǟrnõb, tī’eb, mis ä’b ūo vǟrts.
Čakste, tā liek kukaiņus uz ērkšķiem, liekot putnēnus arī. Taibõdakš, se panāb kukkizt ērškõd pǟl, paņņi lindpȯigḑi ka.
Vārna aiznesa vienu cāli projām. Varīks vīž ī’d ka’ņkiz jedspē’ḑõn.
Vista perē cāļus. Kanā odõb ka’ņkiži.
Strauts čalo. Ūrga buļīkšõb.
Ūdens čalo, tas čalodams plūst pa akmeņiem. Ve’ž lorīkšõb, ta jūokšõb lorīkšõs pi’ds kivīdi.
Viņš čammā, maisa labību tā, kā nav pareizi. Ta tšammõb, siegūb viļļõ ne’i, kui ä’b ūo riktig.
Kas tur čāpo? Kis sǟ’l kõņtšõb?
Viņš čāpoja uz ciema pusi. Ta kõņtšiz kilā pūol.
Vārgs cilvēks iet savā nodabā lēni čāpojot, čāpo. Švakkõ rištīng lǟ’b ī’ž eņtšõks lougõ tšampõs, tšampõb.
čāpstināt muti sūdõ ļäpīkšõ
Viņš čāpstina ar muti. Ta šļäkīņtõb sūkõks.
Viņš čāpstina tukšu muti. Ta sūdõ tijāld šļäkīņtõb.
Bērns čāpstina. Läpš ma’ikslõb.
Cilvēks nesmuki ēd čāpstinot, citi cilvēki negrib dzirdēt. Rištīng ä’bknaššõ sīeb pļakstõs, munt ro’vd ä’b tǭ’tõ kūlõ.
