Papīru var burzīt. Papīertõ võib bu’ŗžõ.
Reizēm pa jokam bērnu paņem rokās un tad, kad kaut kā tā viņu kustina, saka, ka viņu burza. Mūndakõrd nǭļa pierāst lapstā võtāb kä’ddõ ja si’z , ku ne’i kuigid liktāb tǟnda, kītõb bu’ŗžõb tǟnda.
Burza, berž drānu, papīru vai rokā, vai uz galda. Buzārtõb, ȭŗõb ǭ’rõndt, papīert või kä’dsõ, või lōda pǟl.
Bija tā, berzēja pa galdu, lai drāna būtu mīksta. Vȯļ ne’i, buzārtiz pi’ds loudõ, la’z ǭ’rõn vȯlkõ pī’emdi.
Senāk lībieši zvejoja butes ar bušu tīkliem. Vanāst līvlizt vejīzt lešti liestāvõrgõdõks.
lai arī ir la’z ka vȯlkõ
lai nu paliek vȯlkõ pǟl
lai būtu kā būdams vȯlkõ mis vȯldsõ ~ vȯlkõ kui vȯldsõ
Esiet tik laipns! Vȯlgid ne’i lõpsnā!
Man par tevi nav ne silts, ne auksts. Mi’nnõn ä’b ūo si’nstõ ä’b lemmõ, ä’b kilmõ.
Tu neesi aiz kalniem, tu esi starp cilvēkiem. Sa ä’d ūo mägūd tagān, sa ūod ro’vd barāsõ.
Tu vairs neesi mežā, kad tu neko neredzi, nezini. Sa ä’d ūo mõtsās je’mmitõt, ku sa midāgõst ä’d nǟ, ä’d tīeda.
Dēls būs ārsts, viņš mācās par ārstu. Pūoga līb aŗšt, ta opūb aŗštõks.
Drāna būs sarkana, to ar krāsu krāso sarkanu. Ǭ’rõn līb pu’nni, tǟnda rǭviņtõb vermkõks punīzõks.
Govs būs slaucama. Nī’emõ līb lipšāb.
Mēs drīz būsim atkal vēl kopā. Mēg līm aššõ tegīž vēl ku’bsõ.
Zivis būs visiem. Ka’ļdi līb amādõn.
No tā nekas nebūs. Sīest midāgõst ä’b lī.
Man būs jāiet. Mi’nnõn līb lē’mizt.
Nebūs neviena lībieša, kas nedomātu vienu domu: lai vairs nebūtu kara. Ä’b lī mitī’dtõ līvlizt, kis ä’b mõtlõks ī’dtõ mõtkõzt: algõ līnd jemīņ suo’ddõ.
Tirgotājiem bija paradums bieži apmeklēt Līvzemi. Kōpmī’ed rǭstizt sa’ggõld kǟ’dõ Līvõmǭl.
Paralizējusies roka vai kāja, nevar ar to tikt galā. Jarā pūdõn ke’ž või jālga, ä’b või tä’mkõks je’llõ.
Jūrā ūdens noplok, stāv uz vietas, nekustās, līdzens, mierīgs. Mie’rsõ ve’ž blakūb, pīļõb pāikal, ä’b lik, ī’dlimi, ta’zzi.
