Blaukš kurpe atsitās pret soliņu. Kolkst lekš kǟnga vastõ benkõ.
Ja kaut kas nokrīt, tas noblaukšķ, tad ir liels troksnis. Sadāb mǭ’zõ midēgõst, si’z se blo’ukšõb, si’z u’m sūr märā.
Viņš bļauj tā, ka rīkle plīst pušu. Ta ōŗõb ne’iku kurk ke’ržõb.
Viņš bļauj pilnā rīklē. Ta ōŗõb amāl kurkõl.
Auro kā mežonis. Ōŗõb kui mõtsāli.
Bļauj kā sētā iestrēdzis sivēns. Ōŗõb ne’iku pūoraz tarā va’is.
Ko tu bļausties? Mis sa ōŗõd?
Kas tur bļaustās? Kis sǟ’l ōŗõb?
Vīri bļauj. Mī’ed ouŗõbõd.
Nekliedz! Alā ouŗ!
Kazas blēj. Tikād bǟkõbõd.
Blēj – mek, mek. Bǟkõb – bǟqäqä.
Par aitu varētu teikt „blēt”, vai kazu. Lambõn võiks kītõ "bēkšõ", või tikān.
Aitas blēj bē, bē. Lambõd rǟkõbõd mǟ, mǟ.
Blīgzna, tā neaug kā krūms, kā kārkls; tā aug kā koks un tai tās lapas arī ir tādas pusapaļas. Bokāalābõz, se ä’b kazā ne’i nemē pȭzõ, nemē pa’j; se kazāb nemē pū ja sīen ne lī’edõd attõ ka seļļizt pūolimmargoutlimizt.
Blīkšķināt var tas, kurš taisa troksni kaut kā; viņš met lietas, un tas blīkšķina. Blorgõ võib, kis tī’eb mä’rrõ kuigõd; ta ētab a’žḑi, ja se blorgõb.
