Ēd kā no bada valstības iznākuši. Sīebõd ne’iku nǟlgamǭst ulzõ tunnõd.
Ēd kā no bada valstības iznākuši. Sīebõd ne’iku nǟlgamǭst ulzõ tunnõd.
Dažs cilvēks ir badakāsis. Mūnda rištīng u’m nǟlgaknǭ’š.
Viņš mērdēja badā savas govis. Ta nǟlgastiz eņtš nī’emidi.
Cilvēks badina sevi, negrib ēst; cilvēks mērdē badā citu, negrib dot. Nǟlgastõb rištīng ēņtšta, ä’b tarm sīedõ; nǟlgastõb rištīng tūoizta, ä’b tarm andõ.
Cilvēks mērdē, badina [sevi], lai kļūtu slims, vai mērdē citu. Rištīng mē’rdõb, nǟlgastõb, la’z īegõ rujāks, või tūoizta mē’rdõb.
Badīšanās ir, kad abi ir ragos viens otram pretī. Puslimi u’m, ku mȯ’lmõd at sǭris ikštuoizõn vastõ.
būt badā nǟlgas vȱlda
nomirt badā nälgõ kūolõ
Bads māca pātarus. Nǟlga opātõb pǭţiri.
Rīma ir badā. Nägāļi u’m nǟlgas.
Cilvēks ir izbadējies kā vilks (~ suns). Rištīng u’m nǟlgas ne’iku su’ž (~ pi’ņ).
Esmu tādā badā, ka es apēstu arī vilku. Ne’i je’n u’m nǟlgasõ, ku ma sīeks su’d ka jarā.
Bagars bagarē ostu dziļu. Bo’ggõr bo’ggõrtõb sadāmǭ tõvāks.
Bagarmašīna bagarē ostu. Bo’ggõrmašīn bo’ggõrtõb sadāmǭdõ.
Bērni saņēma bagātīgas dāvanas. Lapst saitõ rikāliži andõkši.
Viņa lauki deva bagātīgu ražu. Tä’m nūrmõd āndizt rikāzt viļļõ.
Velns baidīja sievieti. Kuŗē ädāgtiz nāizta.
Tas viņus ļoti nobiedēja. Se ädāgtiz nänt vä’ggi jarā.
Viņš baidīja tevi, tu nobijies no viņa. Ta ädāgtiz sīnda, sa ädāgizt tä’mstõ.
