Vēl ir krēsla. Ve’l u’m ämār.
Rīta mijkrēslī iet jūrā. Ūoņdžõl ämārs lǟ’bõd mie’rrõ.
Krēslam ir sēdeklis, četras kājas un aiz muguras atzveltne. Ra’jjõn u’m ištīm, nēļa jalgõ ja sǟlga tagān knõ’bbiļ.
Pušumam ir krevele virsū. Kațkīzõn u’m kramā pǟlõ.
Paliek sausa krevele. Īeb kūja krozā.
Šoruden bija krietni daudz zivju. Sīe si’gži vȯ’ļ dižānist ka’llõ.
Vārdnīcā atrodams krietni daudz vārdu. Sõnārǭntõst līedab dižānist pǟgiņ sõņḑi.
grauž kā suns kaulu purūb nemē pi’ņ lūdõ
Suns grauž kaulu. Pi’ņ purūb lūdõ.
Ko tu mani kremt? Mis sa mīnda purūd?
Tā ir maize, ko ar zobiem var grauzt, to pa drusciņai grauž. Se u’m lēba, mis ambõdõks võib pu’rrõ, tǟnda pa rǭziņ purūb.
nokrist mǭ’zõ sa’ddõ
krist uz kājām jālgad pǟlõ sa’ddõ
sakrist kopā ku’bbõ sa’ddõ
uzbrukt pǟlõ sa’ddõ
nokrist gar zemi pitkālõz sa’ddõ
nokrist uz acīm sīlmad pǟlõ sa’ddõ
nokrist uz muguras sǟlganiz sa’ddõ
iekrist si’zzõl sa’ddõ
Koks krīt. Pū lāngõb.
Nekrīti! Alā lang!
Viņš nokrita garšļaukus pie sienas. Ta sadīz sāina kilgõ pitkāliz.
Viņš krita pa galvu, pa kaklu. Ta sadīz i’ļ pǟ ja i’ļ ka’ggõl.
Mēs uzbrukām vienam [~ mugurā]. Mēg sadīzmõ ī’dõn sälgõ.
Kā aitas uzbrūk un apēd. Ne ne’iku lambõd sadābõd pǟlõ ja sīebõd jarā.
Viņi ir krituši kā koka lapas. Ne attõ sa’ddõnd ne’iku pūlī’edõd.
Koki krita kā siena vāli. Pūd sadīzt ne’iku āina vǭlõd.
Snieg sniegs. Lu’m (~ lūnda) sadāb.
Birst krusa. Ra’gdõ sadāb.
Līst lietus. Vī’mõ sadāb.
Šonakt lietus lija kā kvass. Tä’mīezõ sadīz vī’mõ nemē kaļļõ.
