sazaļot aļļõks eitõ
mesties bail irm eitõ
mesties karsti kīebi eitõ
mesties auksti kīlma eitõ
apmākties piļļizõks eitõ
satumst pi’mdõks eitõ
nogatavoties vaļmõks eitõ
mesties zaļam aļļõks ra’bbõ
mesties siltam [par laiku] lemmõks ra’bbõ
Vakars satumst [~ metas tumšs]. Ȭ’dõg ētab pi’mdõks.
Viņam sameties tā kā bail. Tä’mmõn eitõn ne’iku irm.
Sāk mesties auksti. Īrgõb eitõ kīlma.
Viņam piemetās slimība. Tä’mmõn ētiz rujā kilgõ.
Kad ir slapjš un kļūst slidens, tad kļūst glums. Ku u’m ka’žži ja īeb li’bḑõks, si’z glitūb.
Kļūst utains, sarodas utis iekšā, kļuvis utains. Teidõb, su’ggõbõd teid si’zzõl, jarā teidõn.
Ko jūs, utainie, te meklējat! Mis tēg, jarā teidõnd, sī’dš vȯtšõt!
Dzērvei ir garš ass knābis. Kūrgõn u’m pitkā va’imi nanā.
Tāds knābis kā dzērvei, tu vari iet tārpus ķert kā dzērve. Seļļi nanā ne’i ka kūrgõn, sa võid lǟ’dõ boŗīdi akkõm ne’i ka kūrgõz.
Tam bija tāds knābis kā žagatai. Sīen vȯ’ļ seļļi nanā ku arāgõn.
iedzīt sprukās [~ satvert knaiblēs] taņgõd va’ilõ võttõ
Tu esi sprukās [~ starp dzelzs stangām]. Sa ūod roudizt taņgõd va’isõ.
Krakšķināt var jebkuru lietu, kas krakšķ. Krõkštõ võib jegāī’dtõ a’žžõ, mis krõkšūb.
Knakšķina pupas. Krõkštõb pu’bḑi.
Liec un ķer, kā utis galini knakt un knakt ar īkšķiem. Panād ja akūd ne’i ku tēḑi tapād kniukt ja kniukt pēgaldõks.
Ja tik knapi bija ar maizi, kur tad varēja būt kāda bagātība. A’ž ne’i kitsāstiz vȯ’ļ lēbaks, kus si’z võiž vȱlda mingizt rikūzt.
Es knapi paspēju uzvilkt kurpes kājā, kad man bija jāskrien. Ma knappõ set sai kǟngad jalgõ, ku mi’nnõn vȯ’ļ a’ilõmõst.
Drēbes ir mazas. Ǭ’rõnd at knappõd.
Manas drēbes ir palikušas par mazu. Mi’n ǭ’rõnd at knappõks īenõd.
Knaps var būt tas, kas manās rokās neturas. Knap võib vȱlda se, mis ä’b täud mi’n kä’ddõ.
Var arī maizi knibināt pa druskai, tā ar pirkstiem knibināt un bāzt sev mutē; knibina arī kādu zāli; kad ir maza zāle, saka, ka aitas knibina zāli. Võib ka knäppõ leibõ sumāriņ, ne’i suormõdõks knäppõ ja pistõ sū’zõ eņtšõn; knäpūb ka midēgõst ainõ; ku u’m piški āina, kītõb, lambõd knäppõbõd ainõ.
Mezglu nevar ar pirkstiem atknibināt. Vāldiņ suoļmõ ä’b või suormõdõks knubīņtõ.
Ja es kaut ko knibinu ar pirkstiem, es neplēšu, es taustu un nedaudz tā. Ku ma midēgõst ņäpīkšõb sūormõdõks, ma ä’b kīsk, ma kǭ’ļõb ja rǭžki ne’i.
Viņš knibinās, spēlējas apkārt. Ta knäpīkšõb, mǟngab immõrkouți.
Viņš kniebj man ar nagiem, pirkstiem. Ta knī’ebõb kīndõdõks, suormõdõks mīnda.
