zem klajas debess [~ uz klajas zemes] la’gdiz mǭ pǟl
Paliek zem klajām debesīm, kad māja ir pagalam. Īeb la’gdõ touvõ alā, ku je’l u’m pagalām.
Mēs esam zem klajas debess – nav nevienas mājas, vietas, kur iet pajumtē. Mēg ūomõ la’gdõ touvõ allõ – ä’b ūo mittõ ī’dtõ je’llõ, kūožõ, kus vǭŗõ lǟ’dõ.
klakšķina ar mēli klakšīņtõb kīelkõks
Cilvēks klakšķina ar mēli. Rištīng ļäpārtõb kīelkõks.
Šote tiek apsieta ap klampu. Šōt sidāb līst immõr vi’zzõ.
Klanās ar visu ķermeni vai galvu. Klanūb amā rumpõks või pǟkõks.
Viņš paklanās. Ta kūmartõb.
Taisa troksni, tā ir klapēšana: tikai ar koka pagali, dūri vai āmuru taisa troksni. Tī’eb mä’rrõ, se u’m bouņõmi: pūalgkõks, dū’rõks või vazārõks set tī’eb mä’rrõ.
izdauzīt paklāju pȭrandla’gtõbt kloppõ
Viņš iet drēbes klapēt. Ta lǟ’b ǭ’riņi vēļagõm.
