sūkāt ķepu käppõ i’mmõ
nokrīt uz ķepām käpād pǟl sa’ddõ
Tu esi zem viņa ķepas. Sa ūod tä’m käpā allõ.
Viņš uzliek ķepu virsū un nospiež. Ta panāb käpā pǟlõ ja pīkstõb mǭ’zõ.
Tu tikai ķēpājies, tas nekas nav, ko tu dari. Sa set slo’bbõrtõd, se mit midāgõst ä’b ūo, mis sa tī’ed.
Tu šmurgulējies, tas darbs nav nekā vērts. Sa smurgiļtõd, se tīe ä’b ūo midāgõst vǟrts.
Zvejnieki labi zina ķērāju vietas. Kalāmī’ed jõvīst tīedabõd akkijid kūožidi.
Vārnas ķērc. Vaŗīkšt rǟkõbõd.
Šodien neviena vārna neķērc. Tämpõ mitikš vaŗīkš ä’b rǟk.
Puiši reizēm ķersta meitenes: vai nu tie kaut kā pieķeras klāt, vai viņi tausta pupus. Pūošõd knäppõbõd neitsidi mūnda kõrd: või ne kuigist akkõbõd jū’rõ või ne kǭļõbõd nǟnidi.
saķert, noķert vi’zzõ akkõ
Ja tu gribi cilvēku noķert, tev ir jāvaktē un jāizlūko. A’ž sa tǭ’d rištīngtõ akkõ, si’nnõn u’m vakțõmõst un vērgõmõst.
Kaķis noķer peli. Kaš akūb īr vi’zzõ.
pieķerties vi’zzõ akkõ
Es ķeros kokam ciet, lai nenokristu. Ma akūb pū’zõ vi’zzõ, ku ma ä’b sadā.
Tu satver to kreklu. Sa akūd sīe a’mmõn vi’zzõ.
uzbrukt ~ pieķerties jū’rõ akkõ
Ieķeras man kā skabarga acī. Akūb mi’nnõn ne’iku pīrgal silmõ.
Apķertos ap kaklu. Akkõks immõr ka’ggõlõ.
Slimība pielīp vienam otram. Rujā akūb ī’dtuoiz jū’rõ.
Slimība man pielipa. Rujā akīz mi’nnõn.
Duncis neķer, [tas] ir truls. Duņtš ä’b ak, u’m tȭlza.
Ir laiks ķerties pie darba. U’m āiga tīe jū’r irgõ.
1921. g. Tartu Dzimtās valodas biedrība sāka izdot mazas lībiešu lasāmgrāmatas. 1921. ā. īrgiz Tartus Jemākīel Seļtš ulzõ āndam piškiži līvõ lugdõbrǭntidi.
Jau 1931. g. beigās Jelgavā bija sācis iznākt mēnešraksts lībiešu valodā „Līvli”. Jõvā 1931. ā. lopāndõksõl vȯ’ļ Jālgabs irgõn ulzõ tu’lmõ līvõ kīel kūkēra „Līvli”.
