Rāj otru: ko tu mani rej un laizi!   Skēņõb tūoizta: mis sa mīnda utād ja lakād!

Viņam ir kauns.   Tä’mmõn u’m äbī.

Tā ir kauna lieta.   Se u’m äbī ažā.

Kur to kaunu lai liek?   Kus siedā uidõ võib pānda?

Viņš neko nezina par kaunu.   Ta ä’b tīeda midāgõst uidstõ.

Ir tādi, kuriem ir kauns citiem acīs [~ uz citiem] skatīties.   u’m seļļiži, kīen u’m uid tuoiz pǟlõ vaņțlõ.

Mans kauns ir beidzies [~ izkritis cauri].   Mi’n uid u’m le’bbõ sa’ddõn.

Viņš sargā ar šauteni, ka tik nešauj.   Ta sǭ’rgõb flintõks, kui ä’b lask set.

Viņš nogalina kā uti: tur zem īkšķa, ārā netiek.   Ta tapāb ne’iku teijõ: pēgal allõ pidāb, ulzõ ä’b sǭ.

Trani, tos bites rudenī nogalina.   Traņād, nēḑi mie’dlinkizt tapābõd si’gžõ mǭ’z.

Kaut arī tu gribētu, es neiešu.   Koks ka sa tǭ’kst, ma ä’b lǟ’.

To vajadzētu kaut kā pagatavot.   Siedā lǟ’ks kuigid vaļmõks sǭdõ.

Es varu kaut ko tā berzēt kaut kā.   Ma võib midēgõst ne’i ȭŗikšõ kuigõd.

Bērni klusi kaut kā savā starpā runā.   Lapst vā’giž kuigõst eņtš va’is rõkāndõbõd.

Zirgs kaut kā slikti nes.   I’bbi kuigõz ne’i ä’bjõvīst kāndab.

Kaut kad atkal tiksimies.   Ätskunāgid sǭm ku’bbõ tegīž.

Kādreiz es iešu.   Kunāgid ma lǟ’b.

Kādreiz es viņu biju redzējis.   Kunāgid ma tǟnda vȯ’ļ nǟnd.