Rāj otru: ko tu mani rej un laizi! Skēņõb tūoizta: mis sa mīnda utād ja lakād!
darīt kaunu äbīzt tī’edõ
darīt kaunu uidõ tī’edõ
prasties kaunu uidõ mȯistõ
mute un acis [ir] pilnas kauna sū un sīlmad uidõ tǟdõd
Viņam ir kauns. Tä’mmõn u’m äbī.
Tā ir kauna lieta. Se u’m äbī ažā.
Kur to kaunu lai liek? Kus siedā uidõ võib pānda?
Viņš neko nezina par kaunu. Ta ä’b tīeda midāgõst uidstõ.
Ir tādi, kuriem ir kauns citiem acīs [~ uz citiem] skatīties. u’m seļļiži, kīen u’m uid tuoiz pǟlõ vaņțlõ.
Mans kauns ir beidzies [~ izkritis cauri]. Mi’n uid u’m le’bbõ sa’ddõn.
nogalināt, noslepkavot mǭ’zõ tappõ
Viņš nogalina kā uti: tur zem īkšķa, ārā netiek. Ta tapāb ne’iku teijõ: pēgal allõ pidāb, ulzõ ä’b sǭ.
Trani, tos bites rudenī nogalina. Traņād, nēḑi mie’dlinkizt tapābõd si’gžõ mǭ’z.
kā nekā kui ä’b kui
nekā mittõ kuigid
To vajadzētu kaut kā pagatavot. Siedā lǟ’ks kuigid vaļmõks sǭdõ.
Es varu kaut ko tā berzēt kaut kā. Ma võib midēgõst ne’i ȭŗikšõ kuigõd.
Bērni klusi kaut kā savā starpā runā. Lapst vā’giž kuigõst eņtš va’is rõkāndõbõd.
Zirgs kaut kā slikti nes. I’bbi kuigõz ne’i ä’bjõvīst kāndab.
nekad mittõ kunāgid
nekad ä’b kunāgõst
Kādreiz es iešu. Kunāgid ma lǟ’b.
Kādreiz es viņu biju redzējis. Kunāgid ma tǟnda vȯ’ļ nǟnd.