vienalga, kas ~ kurš ikštäuž, kis
no kuru vidus arī jūs esat aicināti kīend siegāst ka tēg ūot kutstõd
Nemaz nevar pateikt, kura vieta katra [no tām] ir. Sugīd ä’b või kītõ, mingi kūož jegāikš u’m.
Es ņēmu to brāli, kuru es pati gribēju. Ma võtīz sīe ve’ļ, mis minā ī’ž tǭ’ž
jo ... jo mis ... siedā
Ko? ~ Kas? Mis?
Kas ir? Mis u’m?
Ko tu neteiksi! Mis sa kītõd!
Ko tur! Mis sǟ’l!
Ko tur runāt! Mis sǟ’l rõkāndõ!
Ko jūs nevarat sadalīt? [~ kādu zemi jūs dalāt]? Mis mǭdõ tēg ja’ggõt?
Jo tālāk – jo labāk. Mis kōgim, siedā parīm.
Skudru pūznī var būt viss kaut kas. Siprikizt pǭ’dõ sizāl võib vȱlda mis ä’bmis.
Viņš piecēlās no sievas sāniem. Ta nūziz ilzõ naiz kūorald.
Zvejnieki labi zina ķērāju vietas. Kalāmī’ed jõvīst tīedabõd akkijid kūožidi.
Par tādu, kas strādā pa roku galam, sauc arī tādu cilvēku, kas kaut ko nepareizi vai muļķīgi dara. Nutāb seļļiz budīļõks ka seļļizt rištīngtõ, kis midēgõst äbõigiz või jämp vīțõ tī’eb.
Kasa, ar nagiem plēš vēl stiprāk. Kasīņțõb, kīndõdõks kīskõb jo vizāstiz.
skrāpēt zirgu ibīzt krǭpšõ
kasīt abru kougõlt krǭpšõ
kasīt kartupeļus na’ggiŗi krǭpšõ
kasīt ar nagiem kīndõdõks krǭpšõ
Kam niez, tas kasa. Kīen sõ’vlõb, se krǭpšõb.
kasīt pakausi ki’rrõ sõ’vvõ
Viņš kasa degunu. Ta sõvāb na’nnõ.
Mana mugura niez, es kasu muguru. Mi’n sǟlga sõ’vlõb, ma sõvāb sälgõ.
kasīt ar nagiem kīndõdõks krǭpšõ
Kam niez, tas kasa. Kīen sõ’vlõb, se krǭpšõb.
Vista kašņājas, iet dobē, izārda dobi, kašņājas. Kanā tebīkšõb, lǟ’b dū’obõ si’zzõl, a’rtõb dū’obõ jarā, tebīkšõb.
kāst pienu semḑi ū’dõ
Es nokāsu ūdeni caur marli. Ma ū’diz vietā le’b marlõ.
Nokās ūdeni! Ū’d vi’ed le’bbõ!
