karāties mata [~ pavediena] galā lānga tutkāmõs tänkõ
karāties gaisā touvõs tänkõ
Drēbes karājas skapī. Ǭ’rõnd karīņțõbõd käpsõ.
Cilvēks paliek karājamies. Rištīng īeb karīņțõm.
Viņš karājas, viņš ir uzlikts augšā, lai viņš karātos. Ta tǟnkõb, ta u’m i’lzõ pandõd, la’z ta tänkõg.
vest kārdināšanā kērtamizõ vīdõ
Otru kārdina, māca, dzen, lai viņš dzīvo, lai viņš kustās, lai viņš dara. Tūoizta rištīngtõ skūndartõb, opātõb, ajāb, la’z ta jelāg, la’z ta likkõg, la’z ta tī’egõ.
Viņš mani kārdina ar naudu. Ta mīnda kērtab rǭ’kõks.
Velns kārdināja pestītāju. Kuŗē kērtiz pästājizt.
Nelaime tam cilvēkam, caur kuru ļaunuma kārdinājums nāk. Ädā sīe rištīngõn, le’b kīen ti’g si’zzõl viedāstimi tulāb.
Viņš uzkārās man kaklā, tā ka viņš man ir par apgrūtinājumu. Ta karīņțiz ēņtšta mi’nnõn ka’ggõlõ, ne’i ku ta mi’nnõn u’m pa lǟlamõks.
