Apsēdies uz krēsla malas! Istā ra’j kaņț pǟl!
Tu pārlēji ūdeni pār glāzes malu. Sa valīzt vietā i’ļ glǭz kaņț.
Mūsu pļava ir upes malā. Mä’d nīt u’m jo’ug kaņțš.
kopīgs kaps ku’bbi kālma
aiziet kapā kalmõ lǟ’dõ
baidīt ar kapu kālmaks irmtõ
bēgt no kapa kālmast urgõ
Viņu tikai kaps izmācīs. Tǟnda set kālma opātõb.
Viņš ar vienu kāju jau ir kapā. Ta u’m ī’d jālgaks kālmas jõvā.
Viņš jau ir kapa malā, viņš nav cilvēka stāvoklī. Ta u’m jo kālma aigās, ta ä’b ūo rištīng kȭrdas.
Citam kapu rok, pats tajā iekrīt. Tuoizõn kōvab kalmõ, ī’ž sadāb sī’ezõ.
Ja tu slikti dzīvo ar mani, tu iedzen mani kapā. Ku sa slikțõ jelād mi’nkõks, sa vīd mīnda kalmõ.
Cūkām kartupeļus kapāja ar kāpostu kapājamo. Sigād pierāst kapīņțiz na’ggiri rōdaks.
Cūkām vai govīm kapāja kartupeļus, bietes, sasmalcināja tās ar kapājamo dzelzi. Sigād pierāst või nī’emõd pierāst kapīņțiz na’ggiri, bīetidi, te’i pīenõks nēḑi rōdaks.
Cūkai kartupeļi jāsakapā smalki. Sigān u’m kapīņțõmõst pīenõks na’ggõrd.
Kartupeļus sakapā smalkus ar kapājamo dzelzi. Na’ggiŗi tšokīņțõb pīenõks kapīņțõbrōdaks.
Kāpēc gan ne? Mikš si’z äp?
Kāpēc viņš neatnāca vakar? Mikš ta i’z tu’l e’ggiļ?
Kāpēc mana sirds sāp? Mikšpierāst mi’n sidām pȯdūb?
Kas kapeiku netaupa, pie rubļa netiek. Kis kopīkt ä’b ārmakst, se rubīļt ä’b sǭ.
