Viņa kakls cieš.   Tä’m ka’ggõl kāndatõb.

Viņš apgriež tev kaklu [~divkārt].   Ta kīerõb si’n ka’ggõl kǭ’dkȭrdiņ.

Viņš salauza savu kaklu – saslima.   Ta mūrdiz eņtš ka’ggõltõ – ei rujāks.

Viņš atstāja to darbu man kaklā.   Ta jetīz sīe tīe mi’n ka’ggõlõ.

Viņi krīt man ap kaklu.   Ne sadābõd mi’n ka’ggõlõ (~ ka’ggõl pǟlõ).

Viņš sēž man uz kakla, ko es varu darīt.   Ta istāb mi’n ka’ggõl pǟlõ, mis ma võib tī’edõ.

Zem lielā skursteņa katrā stūrī bija vārīšanas vieta.   Sūr kūoršnõg allõ jegās tū’rsõ vȯ’ļ kīetõbkūož.

Ja bērns neklausa, skolmeistars ieliek bērnu kaktā, tad viņam ir kauns.   Ku läpš ä’b kūl, si’z skūolmēstar panāb laps tū’rõ, si’z tä’mmõn u’m uid.

Kalējs kaļ dzelzi, no dzelzs kaļ lietas.   Kaļāj tagāb roudõ, rōdast tagāb a’žḑi.

Lībiešiem ir tikai divi kalendāri.   Līvliztõn āt set kakš āigarǭntõzt.

Ceļojumiem lietoja kalešas – slēgtas kastes, kas ar siksnām bija nostiprinātas uz ratu asīm vai raga   Matkimiz pierāst kȭlbatizt kalešidi – klõkštõd kastīdi, mis vȯ’ļtõ siksnõdõks vi’zzõ si’dtõd rattõ ašīd aga rieggõ jǭlõkst pǟlõ.

Kāļi ir garšīgi.   Strīnkõd attõ ma’gḑõd.

Kaļķakmens, tāds šūnains akmens.   Kālkaki’v, seļļi ku’dlimi ki’v

Balsina baltu ar kaļķi.   Vitūb vāldaks kālkaks.

Jūrmalā kaļķu cepļa nav.   Rāndas kālkatsepļõ ä’b ūo.

Akmeņi ir samūrēti ar kaļķa javu.   Kivīd āt kalkadõks ku’bbõ mīrtõd.

Mēs apskatījām Slīteres kalna pakāji un pakājes pļavas.   Mēg vaņtļizmõ Šlītõr mä’galīzt ja mä’galīz nītidi.