Zvejnieki iet uz jūrmalu. Kalāmī’ed lǟ’bõd randõ.
Mēs dzīvojam jūrmalā. Mēg jelām rāndas.
Es esmu no jūrmalas. Ma u’m rāndast perīņ.
Viņš nav varējis to jūrskolu pabeigt. Ta ä’b ūo võind siedā mie’rskūolõ loptõ.
just aukstumu kilmõ tundõ
just siltumu lemḑi tundõ
Kārlis jūt, ka nu airēšana ir daudz vieglāka. Kǭrli mȯjūb, ku ni u’m sȭidami pǟgiņ kievāmim.
Kaijas var sajust, ka būs vētra. Kajāgõd võibõd tundõ, ku līb tōvazt.
Jūties kā savās mājās! Tund ne’iku eņtš kuo’nnõ!
Kā cilvēks jūt. Ne’i ku rištīng jū’tõb.
Tu jūti, kā viņš ir pie tevis. Sa maņūd, kui ta u’m si’n jūsõ.
Cits nekas īpašs nebija manāms. Mūdõ mittõ midāgid eņtšsuglizt i’z ūo maņdõb.
kā arvien, kā parasti nemē ī’dtõkabāl
kā zivs ūdenī nemē kalā vie’ds; nemē kalā vie’d sizāl
tā, kā jābūt ne’i nemē vȯlmõst
It kā viņš to nezinātu. Ta nemē ä’b tīedaks siedā.
zobi kā vilkam ambõd ne’iku su’ddõn
