Ārsts mani špricē, iešpricē kādas zāles zem ādas. Doktār mīnda spritsūb, spritsūb mingiži aiņḑi nǭ’gõ alā.
Es tikai drusku iešņaboju, bet galva ir dulla. Ma set rǭžki šnaptiz, bet pǟ u’m dullõnz.
meklēt iespēju pū’ojõ vȯtšõ
iespēja iegūt ziņas võimi sǭdõ tīetõkši
dot iespēju andõ võimizt
Gludeklis, to tikai ieštepselē sienā. Pletīzõr, se set štepsõltõb sāina va’izõ si’llõ.
Gludeklis, to tikai ieštepselē sienā. Pletīzõr, se set štepsõltõb sāina va’izõ si’llõ.
pieiet klāt jū’rõ astõ
pakāpties malā kilgõ astõ
iestāties si’zzõl astõ
stāties pretī vastõ astõ
Es eju mājās. Ma astāb kuodāj.
Abi lieliem soļiem iet uz krastu. Mȯ’lmõd astābõd sūrd samūdõks randõ
Dēls nostājas pret tēvu. Pūoga astāb izā vastõ.
staigāt klusu [~ kā ar zeķēm] kǟ’dõ kui sukādõks
iedarbināt ~ ielikt raudzēties kǟ’mõ pānda
iet viesos kilās kǟ’dõ
staigāt pa virvi pi’ds kīeta kǟ’dõ
iet skolā skūolsõ kǟ’dõ
sekot tagān kǟ’dõ
Bērns sāk staigāt. Läpš īrgõb kǟ’dõ
Viņš mūs apciemoja. Ta ke’i mä’d jūs.
Viņš iet no rokas rokā: viens tevi apmīļo, otrs apmīļo. Ta kǟ’b kä’dstõ kä’ddõ: ikš sīnda mīļiņțõb, tuoi mīļiņțõb.
Viņš iet kā pulkstenis, nekad nepaliek uz vietas. Ta kǟ’b ne’i ku kīela, ä’b kunāgõst īe paikõl.
Šajā traukā ieiet divi litri. Sī’ezõ rīstõ lǟ’b kakš lītõrt.
Tā tas gāja arvien. Ne’i se lekš ī’dstī’d.
Svētki turpinās cauru nakti līdz rītam. Pivā lǟ’b je’ddõpē’ḑõn amā īe ūomõg sǭņõz.
Vai šis ceļš ved uz Dundagu? Või se riek lǟ’b Dūoņigõ?
paiet malā aigāmǭlõ lǟ’dõ
aiziet par tālu i’ļa’rrõ lǟ’dõ
pāriet, aiziet i’ļļõ lǟ’dõ
sākt iet irgõ lǟ’dõ
aiziet jarā lǟ’dõ
turpināties ~ doties uz priekšu je’ddõpē’ḑõn lǟ’dõ
aiziet projām jedspē’ņ lǟ’dõ
izdoties kõrdõl lǟ’dõ
iziet cauri le’bbõ lǟ’dõ
iziet pie vīra mī’elõ lǟ’dõ
aiziet atvaļinājumā no’vvõmizõl lǟ’dõ
aiziet garām pi’ddõz lǟ’dõ
doties ceļā riek pǟl lǟ’dõ
iet bojā ukkõ lǟ’dõ
iziet ārā ulzõ lǟ’dõ
iziet pretī vastõ lǟ’dõ
Iesim! Lǟ’m!
Ej projām! Li je’dspē’ḑõn!
Lai viņš iet, kur velns viņu rauj! La’z ta läkkõ, kus kuŗē tǟnda tȭmbõg.
Eju, kurp vējš aizved. Lǟ’b, kus tūļ vīb.
Es neaizgāju ne šur, ne tur. Ma i’z lǟ’ i’z sīņõ, i’z tǟnõ.
Es eju kājām (~ savām kājām). Ma lǟ’b jālgiņ (~ eņtš jālgadõks).
Tu tā ej kā pa ūdeni. Sa ne’i lǟ’d ne’iku pi’ds vietā.
Viņš tā aizgāja, it kā uguns viņu svilinātu. Ta ne’i lekš, ku tu’ļ tǟnda kitāks.
Iet kā dzērves viens aiz otra. Lä’bõd ne’iku kūrgõd ī’d tuoizõn tagānõ.
Viņš ir savu laiku nodzīvojis, teica, ka devās projām. Ta u’m eņtš āiga jarā je’llõn, kītiztõ, ku lekš je’dspē’ḑõn.
Viņš aizvien iet pa veco ceļu. Ta lǟ’b va’nnõ riekkõ ī’dstī’d.
Viņam arvien izgāja tas plecs ārā un tad viņš atkal ielika [to] locītavas dobumā. Tä’mmõn ī’dtõkabāl lekš se a’b ullõ ja si’z ta pa’ņ lē’tšõd si’zzõl tegīž.
Tas iet kā vilkam rīklē. Se lǟ’b ne’iku su’d kurkõ.
Viņš ir nomiris [~ aizgājis pār roku]. Ta u’m lǟ’nd i’ļ kä’d.
darbs, kas vedas tīe, mis lǟ’b
Viegli vedas, kā spēlējoties. Kievāmstiz lǟ’b ne’iku mǟngab.
